24.09.2014

Kasjauns.lv: Citādais politiķis Augusts Brigmanis: vīrietis, kuram patīk spiegu romāni


Viens no Latvijas politikas smagsvariem – zemsaviešu līderis un ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis - ārpus Saeimas nama un partijas sanāksmēm pārsteidz ar savu ierindas Latvijas iedzīvotāja, latviešu zemnieka ikdienišķību. Viņampatīk kantrī mūzika un spiegu romāni, labprāt makšķerē un dažreiz uzspēlē zolīti.

A.Brigmanim ir vēl kāda, it kā vīriešiem ne tik tipiska nodarbe – viņam nav iebildumu doties iepirkties. Tā politiķis pēc saspringtās ikdienas un daudzajiem pienākumiem mazina stresu, turklāt viņa tik iecienītajos grāmatu veikalos var sastapt cilvēkus, ar kuriem nepiespiestā gaisotnē apmainīties viedokļiem par jaunākajām grāmatām un arī aktuālajiem jautājumiem politiskajā dzīvē. Īsi pirms Saeimas vēlēšanām, kurās Augusts Brigmanis būs Zaļo un zemnieku savienības saraksta līderis Zemgalē, saruna ar politiķi. Un nevis par partijas solījumiem un politisko situāciju valstī, bet vienkārši par dzīvi Latvijā. Zemē, kura viņam ir svarīga un kurā viņš aicina dzīvot arī citus. Ne velti par Zaļo un zemnieku savienības saukli izvēlēts „Saimieki savā zemē»..

Augusta Brigmaņa lielie izaicinājumi. Kāpēc viņš nav kluss lauku vīrs?

- Jūs tagad varētu mierīgi baudīt dzīvi savā lauku klusumā – saimniekot savā saimniecībā, brīvos brīžos spēlēt zolīti, lasīt grāmatas un makšķerēt. Bet nē – jābūt arī politikā! Kāpēc?

- Cilvēkam vajadzīgs kāds sevis apliecinājums, savas dzīves piepildīšana. Man tā no vienas puses ir saimnieciskā darbība, nopietna zemnieku saimniecība.Kad atbraucu uz laukiem, tiekos ar puišiem, kas tur strādā un skatos, kā viss notiek. Ir arī otra lieta – vēlme darboties sabiedrības labā, piedalīties valstiski nozīmīgos procesos, izmantot savas zināšanas un pieredzi valsts labā. sabiedrībā, lai tu varētu just, ka vari iespaidot kādus procesus valstī, lai tu vari sevi izlietot darbam, kas nāk par labu valstij.

Tas ir izaicinājums, un ik pa brīdim dzīvē tādi rodas. Man liels izaicinājums savulaik bija atnākt uz Latvija Zemnieku savienību, kad tā bija izkritusi no Saeimas, un to atkal pacelt. Tāds izaicinājums bija arī sākt vadīt Pūres dārzkopības staciju laikā, kad sākās valsts saimniecību sadalīšanās process. Tagad skatos, ka viss ir labi sanācis – ir vairāki strādājoši objekti: Pūres dārzi, Pūres cehs un citi.

Līdzīgi izaicinājumi rodas ik pa brīdim. Varu teikt, ka šobrīd esmu materiāli nodrošināts – man ir saimniecība un ar to, kas izaug un ko es pārdodu, man dzīvei pilnīgi pietiek, varu palīdzēt arī bērniem un mazbērniem. Bet dzīvē nepietiek, kā tautas valodā runā, tikai ar maizi un ūdeni, sevi jāpiepilda arī ar kādu garīgu lietu.

- Un kādi pašreiz ir jūsu lielie dzīves izaicinājumi?

- Politikā vai personiskajā dzīvē?

- Gan, gan...

- Lielākais izaicinājums politikā ir pierādīt, ka ar to politisko spēku, kurā esi, ar pietiekošo lielu deputātu mandātu skaituvar iekļūt Saeimā, iesaistīties valdības veidošanās, izvirzīt ministrus un būt atbildīgiem par noteiktām darbības sfērām. Būt politiskajā apritē.

Personiskajā dzīvē mani tagad nodarbina doma, kas perspektīvā pārņems vadīt manu zemnieku saimniecību. Tas man kā lauku cilvēkam rūp. Neredzu, ka bērniem – divām meitām un dēlam, kas jau ir pieauguši, ļoti kārotos kļūt par lauksaimniekiem. Tāpēc vairāk skatos uz mazbērniem. Ja gribi, lai jaunatne nāk tavā vietā, tad viņa savā darba lokā ir jāieved iekšā...

„Mans tēvs bija cīkstonis, pats savulaik spēlēju regbiju un arī mazdēls ies uz regbija treniņiem”

- Un mazbērniem lauki patīk?

- Viņi ir divi – puika un meitene, septiņi un deviņi gadi, abi dzīvo Anglijā. Domāju, ka viņiem vēl tālu līdz zemnieku saimniecības vadīšanai. Bet mazdēls ir sportisks puisis. Viņš tagad ies uz regbija treniņiem. Mans tēvs savulaik bijis cīkstonis, pats savā laikā esmu spēlējis regbiju. Tad jau mazdēlam būs īstais vīra tvēriens.

- Bet, vai tad bērni no laukiem aizmukuši?

- Nē, nav aizmukuši. Mums ģimenē ir vismaz divi svētki – Ziemassvētki un Lieldienas, kad visi cenšamies sanākt kopā Pūrē. Protams, arī dzimšanas un vārda dienās, bet tas ne vienmēr sanāk. Maniem mazbērniem, pa pusei latviešiem, pa pusei angļiem, vārda diena ir liels notikums, jo Anglijā vārda dienas nesvin.

- Ko dara jūsu bērni?

- Dēls ir nopietns vīrs, dzīvo tepat Latvijā, ir Stradiņa universitātes Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks, beidzis Policijas akadēmiju. Jaunākā meita mācās Latvijas Banku augstskolā un savu nākotni saista ar ļoti nopietnām lietām – ekonomiku un biznesa sfēru. Vecākā meita ir precējusies un dzīvo Anglijā, kur viņa ir nopietns amats.

Piemineklis Kārlim Ulmanim

- Atceros, ka deviņdesmitajos gados iestājāties par pieminekļa būvniecību Kārlim Ulmanis, bet tad uz vairākiem gadiem pazudāt no politiskās skatuves. Kur bijāt un kāpēc tomēr nolēmāt būt politiķis?

-90.gadu sākumā domāju, ka ar politiku nenodarbošos. Tā tas bija ilgstoši – turpat desmit gadus strādāju valsts saimniecībā, Pūres dārzkopības stacijā, no nulles sāku veidot savu zemnieku saimniecību. Un tad pienāca tas vēsturiskais brīdis, kad pie manis atbrauca Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – universitātes) rektors un manas fakultātes dekāns Voldemārs Strīķis, cilvēks, kas balsojis par Latvijas neatkarību, un teica: „August, tev ir jānāk šurp – uz Zemnieku savienību!”

Pirms tam man bijuši vairāki politiski izaicinājumi – pie manis nāca gan „Latvijas ceļš”, gan Tautas partija, gan Alberts Kauls. Man bija visas iespējas iesaistīties politikā, bet es negāju. Tomēr Strīķis teica – ar to partiju tagad ir cauri, tikaitu kā zemnieks to vari pacelt. Un tā es Zemnieku savienību pacēlu no nulles. Man patīk uzsākt lietas no nulles.

Viens no mūsu uzstādījumiem bija piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgā. Viņam pienācīgā un cienīgā vietā, lai tas nebūtu „ierakts” kaut kur stūrī, lai tas būtu kā vēsturisks mantojums. Cīņu par šo pieminekli atceros kā ļoti interesantu, bet tai pašā laikā arī kā ļoti smagu periodu. Bija liela pretdarbība pret šo pieminekli. Ievērojams atsevišķu plašsaziņas līdzekļu spiediens, pieminekļa konkursi, ziedojumu vākšana, cīņa par pieminekļa vietu pretī Rīgas domei (tagad – Ārlietu ministrija). Veselu vēstures grāmatu par to varētu uzrakstīt.

Tagad esmu gandarīts, ka piemineklis tapis, ka cilvēki pie tā bieži aiziet, ka tur ir ziedi. Un pēc mūsu, zemsaviešu ieceres, tapa arī otrs Ulmaņa piemineklis viņa dzimtajās mājās „Pikšās”.

- Pieminekli Kārlim Ulmanis cēlāt kā Zemnieku savienības dibinātājam vai kā izcilam latviešu politiķim?

- Gan tā, gan tā. Vēlos atzīmēt arī citu pieminekli, ko ar Andra Rāviņa un zemsaviešu atbalstu izveidojaJelgavā – pieminekli mūsu pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem. Un ir vēl viens piemineklis, pie kura uzstādīšanas piedalījās zemsavieši – piemineklis Norai Bumbierei.

Uzskatu, ka tie cilvēki, kuri ir atstājuši pēdas Latvijas vēsturē, ir pelnījuši, lai viņu piemiņu iemūžinātu. Vai tā ir mākslas filma, jauns piemineklis vai esošo pieminekļu saglabāšana, jau ir cits jautājums.

Runājot tieši par pieminekli Ulmanim, jāteic, ka man kā partijas priekšsēdētājam bija svēta lieta šo pieminekli uzcelt – jo, kas tad cits, ja ne mēs, to darīsim. Var dažādi traktēt 15. maija apvērsumu, bet vajag saprast – Ulmaņa upē vairs neiekāpsi, tagad ir cits laiks. Tomēr, kad redzēju, kam Latvijā pieminekļi ir uzcelti, un ka Ulmanim nav, sapratu, kas tas ir nepieciešams.

„Neesmu jau svētais cilvēks”

- Savā ziņā politiķim ir jābūt ar dzelzs nervu izturību. Daudzi, vismaz jau Latvijā, politiķus lamā no panckām ārā – tautas apzadzēji, pašlabuma meklētāji, nodevēji un tā tālāk... un, protams, nekontrolējamie interneta komentāri. Kā to visu pārdzīvojat, kā tiekat vaļā no šīm mielēm, ko sagādā šie „interneta komentāri”?

- Mana dzīvesbiedre saka – neturi visu iekšā, jo tas tevi sadedzina. It kā ārējais miers neliecina par to, ka visas lietas irpārciestas. Protams, ka iekšēji nešaubīgi viss tiek to pārdzīvots.

Kā jau jebkurš cilvēks, esmu tā teikt „norāvies” – pat nolamājies un pateicis, ko par to visu domāju. Tomēr cenšos to darīt tad, kad neviens nav klāt. Jātiec, ka es neesmu svētais cilvēks. Ja kāds tāds ir, tad lai viņš to pasaka...

Bet ir lietas, ar kurām es uzlādējos brīžoskad baterija ir galīgi iztukšojusies. Man viena no šādām nodarbēm iepirkšanās. Var jau teikt: „Nu kā, vīrieša cilvēks, un pa veikaliem staigā!” bet es, kad ir kāds brīvs brīdis, pastaigāju pa lielveikalu, bieži vien pat neko nenopērku.Īpaši esmu iecienījis grāmatu veikalus. Tad rodas saskarsme ar citiem cilvēkiem. Ir kāda sirma kundzīte, kuru bieži redzu vienāgrāmatu veikalā. Ar viņu es ar apspriežu jaunās grāmatas. Cilvēki mani atpazīst un bieži pienāk klāt, uzsit uz pleca un saka: „Nu, pastāsti, kā iet, ko dari? Tagad es tevi dzīvu redzu!” Tā attieksme ir normāla, nav tā, ka nāk pie manis ar negatīviem izteikumiem.

 „Man patīk dzīvot Latvijā!”

- Un ja negācijas laiž pāri, tad dzīvot ir labi...

- Man šķiet, ka Latvijā kopumā mums lietas iet uz labo pusi, esmu tādā pārliecībā. Jā, varbūt kaut kur paklūpam, varbūt kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt sāp un rūgst sirdī tas, ka cilvēki aizbraukuši no Latvijas, daudzi ir prom. Bet uz kopējā pasaules fona, , ja noliek šo mazo zemes stūrīti – Latviju –, redzam ka dzīvojam nosacīti labvēlīgā klimata zonā, esam daudzmaz toleranti, dzīvojam mierā, nav terorisma draudi. Gribu teikt: „Man patīk dzīvot Latvijā, es dzīvošu Latvijā un visus aicinu dzīvot Latvijā!”

- Un dzīvot Latvijā jums patīk ne tikai tādēļ, ka esat politikā, jums ir sava zemnieku saimniecību un ir uzcelts piemineklis Kārlim Ulmanim, bet ir arī kantrī mūzika, zolīte, zivis dīķī, spiegu romāni un filmas...

- Jā, man, ir ļoti liela kantrī mūzikas kolekcija. Tagad jaunā mūzika ir aizgājusi prom no klasiskās kantrī mūzikas principiem. Kantrī mūzikā mans absolūts favorīts ir Džons Fogertijs. Vispār par kantrī mūziku varētu daudz un dikti runāt...

- Un kas ir jūsu grāmatplauktā, ko lasāt?

- Esmu konstatējis, ka pēdējā laikā latviešu izdevniecības netiek man līdzi, tās man nespēj saražot grāmatas – tā saucamo dēku, spiegu literatūru. Tas ir Stīvs Berijs, viss, kas saistās ar „Da Vinči kodu”. Tagad esmu iecienījis grāmatas krievu valodā, ir ļoti daudz labu ārzemju literatūras tulkojumu. Piemēram, latviešu valodā tulkots ir tikai viens Klaiva Kaslera darbs, bet man grāmatu skapī ir vesels plaukt ar viņa grāmatām. rakstaBonda stilā.

- Un Bonda stilā ir taču vēl filmas...

- Tagad ir ļoti daudz labu seriālu. Piemēram, „Zem kupola”, „Homeland” („Svešais starp savējiem”). Tikko uzgāju kolosālu franču seriālu „Dolmens”. Ja varat, noteikti to noskatieties – absolūti izcils seriāls, tas ir kaut kas līdzīgs par Stounhedžu…

- Un, kur patīk makšķerēt, kāda bijusi lielākā zivs, ko esat noķēris?

- Lielākā zivs, ko esmu nomakšķerējis, bija desmitkilogramīga karpa. Man patīk makšķerēt tur, kur ir zivis. Man nepatīk klīst pa tukšām vietām.

- Un kur ir tā zivju bagātība?

- Pūrē. Un tur laikam vēl joprojām ir tā desmitkilogramīgā karpa, atlaidu to atpakaļ. To paturēt būtu negodīgi, atlaidu aiz cieņas pret viņas vecumu.

Pūrē ir dīķis, tur ir karpas, līņi, karūsas. Dīķa saimniekam dodu mazos graudus, kas man paliek pāri pēc graudu tīrīšanas, zivju piebarošanai, un viņš man dod iespēju makšķerēt. Vienu, divus kilogramus smagās zivis paturu ēšanai…

Kuriozākais bija tad, ka pie manis atbrauca znots ar mazbērniem no Anglijas. Pirmajā reizē, kad gājām makšķerēt, viņš nevarēja saprasts, kā mēs zivis ņemam līdzi un ēdam. Viņiem tur Anglijā zivi pēc noķeršanas laiž atpakaļ. Tā ir svēta lieta. Pasarg’ Dievs, noķert zivi un to apēst!