Zemkopības ministrs Armands Krauze: “Zivsaimniecība ir kultūrvēsturiska un nacionāla bagātība!”
Latvijā zivsaimniecība ir būtiska kultūrvēsturiska vērtība un ekonomikas pamats. Piekrastes zveja ir tradīcija, amats, daudzu ģimeņu iztikas avots un zināšanu pārmantošana paaudzēs. Tā gadsimtiem ilgi veidojusi piejūras kopienu dzīvesveidu un identitāti.
Okupācijas laikā šī nozare tika mērķtiecīgi iznīcināta – sagrautas saimniecības, pārtraukta prasmju un pieredzes nodošana, vājinātas zvejnieku kopienas. Piekrastē laivu kapsētas joprojām atgādina par zaudētām paaudzēm, salauztiem likteņiem un politiskiem lēmumiem, kas atņēma cilvēkiem darbu, dzīves jēgu un nākotni pie jūras.
Soli pa solim, pateicoties valsts un Eiropas Savienības atbalsta instrumentiem, šī nozare atdzimst: turpinās zveja, neliela mēroga pārstrāde, kūpināšana, attīstās tiešā tirdzniecība un vietējais tirgus, tādā veidā stiprinot ekonomiku, kultūru un vairojot Latvijas nacionālo bagātību.
Piekrastes zivsaimniecība ir arī nacionālās drošības sastāvdaļa. Vietējie resursi nozīmē mazāku atkarību no importa, stabilitāti krīzes situācijās un pārtikas pieejamību iedzīvotājiem. Šis aspekts kļūst arvien nozīmīgāks, kad globālās pārtikas piegāžu ķēdes var piepeši kļūt nestabilas. Tāpēc jau savlaicīgi ir jādomā par zivsaimniecību kooperāciju, noliktavu vai loģistikas centru izveidi.
Kvotas, ierobežojumi un paaudžu maiņa
Zivsaimniecības nozare šobrīd saskaras ar nopietniem izaicinājumiem, un viens no tiem ir nozvejas kvotas. Eiropas Savienības līmenī aizstāvot Latvijas zvejnieku intereses, vienmēr uzsveru, ka kvotām ir jābūt samērīgām, to aprēķinam – balstītam zinātniskos datos un reālajā situācijā, nevis teorētiskos pieņēmumos. Kvotu mērķis ir nozarei pastāvēt un attīstīties, nevis pakāpeniski to iznīcināt!
Ir būtiski nošķirt piekrastes zvejniecību no rūpnieciskās zvejas. Piekrastes zveja ir neliela apjoma, selektīva un cieši saistīta ar vietējo kopienu, sezonām un citiem dabas cikliem. Tā balstās uz zināšanām, pieredzi un atbildīgu attieksmi pret jūru. Savukārt rūpnieciskā zveja atklātos ūdeņos notiek pavisam citos mērogos, ar citiem rīkiem un citu ietekmi uz zivju resursiem. Vienādu ierobežojumu noteikšana šīm divām pilnīgi atšķirīgām zvejas formām ir ne tikai netaisnīga, bet arī pretrunā saprātīgai resursu pārvaldībai.
Iestājoties par Latvijas zvejnieku interesēm ES līmenī, ir panākts būtisks rezultāts: 2026. gadam Baltijas jūrā brētliņu nozvejas kvotas palielinātas par 45 % un Baltijas reņģu kvotas – par 15 %. Tie nebūt nebija pašsaprotami ieguvumi, jo sākotnējie Eiropas Komisijas piedāvājumi Latvijai bija ievērojami nelabvēlīgāki.
Pie Eiropas galda Latvijai ir jācīnās ar zivsaimniecības lielvalstīm, kas īsteno rūpniecisko zveju. Tāpēc izšķiroša ir Baltijas valstu koordinēta pozīcija un reģionālo sabiedroto atbalsts. Cits nopietns izaicinājums ir roņu un kormorānu skaita straujais pieaugums. Tas rada tiešus un skaidri aplēšamus zaudējumus zvejniekiem. Tiek bojāti darba rīki, samazinās nozveja un palielinās izmaksas. Šī problēma ir regulāri aktualizēta gan nacionālajā, gan Eiropas līmenī, to vairs nedrīkst ignorēt, un tai nepieciešami praktiski, datos balstīti risinājumi.
Vēl viens būtisks jautājums ir paaudžu pēctecība. Jauni cilvēki nenāks nozarē, kurā nav stabilitātes. Nepamatoti aizliegumi vai papildus ierobežojumi tikai vairotu šaubas par nozares nākotni. Risinājums ir moderni zvejas rīki, droši, mūsdienīgi darba apstākļi, kā arī skaidra politiska pārliecība, ka Latvijai zvejniecība ir svarīga. Tikai tad šis amats kļūs pievilcīgs nākamajām paaudzēm.
Absurdi liegumi apdraud attīstību
Dabas aizsardzības pārvaldes iecere noteikt vispārējus jūras liegumus no 15. marta līdz 31. augustam ir nepieņemama un absurda. Šis periods faktiski aptver visu piekrastes zvejas sezonu. Nozares pārstāvji pamatoti pret to iebilst.
Liegumi nedrīkst tikt noteikti mehāniski vai „katram gadījumam”. Jebkuram ierobežojumam jābalstās konkrētos datos, noteiktā vietā un situācijā. Vispārēji, sezonāli aizliegumi, kas netiek balstīti to ietekmes izvērtējumā un nav saskaņoti ar nozari, ir pretrunā labas pārvaldības principiem. Tādējādi vēlos uzsvērt, ka dabas aizsardzības aktivitātēm jābūt mērķētām un samērīgām, nevis formālām un atrautām no dzīves piekrastē.
Zemkopības ministrija ir panākusi skaidru vienošanos, ka nekādi liegumi netiks noteikti, ja tie ir pretrunā ar Zivsaimniecības attīstības plānu un ja tie nav izdiskutēti ar profesionāļiem nozarē. Lēmumi netiks pieņemti “kabinetos vai kartēs”, ignorējot reālo situāciju.
Regulārs dialogs ar nozari
Vadot Zemkopības ministriju, regulāri tiekos ar piekrastes zvejniekiem – Engurē, Rojā, Kolkā un citviet. Runājam atklāti par problēmām, iespējamajiem risinājumiem un nozares nākotni, un šāds pastāvīgs dialogs ir nepieciešams, lai pieņemtu saprātīgus un līdzsvarotus lēmumus.
Zivsaimniecības attīstībā izšķiroša ir politiskā atbildība. Lēmumi par piekrasti nav tehniski sīkumi vai ierēdņu vingrinājumi zvejas kartēs. Tie ir politiski lēmumi ar ilgtermiņa sekām cilvēku likteņos un valsts attīstībā. Jautājums ir skaidrs: vai Latvijas sabiedrība grib dzīvu piekrasti ar zvejniekiem, ģimenēm un saimniecisko darbību, vai – karti ar liegumiem un iztukšotām kopienām? Ir nepieciešama vienota ministriju izpratne un atbildīga rīcība. Uzskatu, ka dabas aizsardzība, reģionālā attīstība un pārtikas drošība nedrīkst būt savstarpējā pretrunā. Valsts pārvaldei jārīkojas saskaņoti un jāuzņemas atbildība par lēmumiem.
