Rīgas apkaimēs ir cilvēki, kuri nepārprotami izceļas. Ne jau skaļuma dēļ, bet tāpēc, ka viņi patiešām dara darbus. Irina Jaremčuka — uzņēmēja, sportiste, daudzbērnu mamma un Vecmīlgrāvja kopienas aktīviste, kā arī Latvijas Zemnieku savienības biedre — ir tieši šāds cilvēks.
Tiekoties ar Irinu rodas iespaids, ka viņa nekad nesteidzas, lai gan dzīve rit strauji. Viņa runā mierīgi, bet šis miers slēpj disciplīnu, kas raksturīga cilvēkiem, kuri pieraduši pie izaicinājumiem — nevis abstraktiem, bet tādiem, kas jārisina tagad.
Mamma, sportiste, uzņēmēja, sabiedriski aktīva sieviete… Kā tas ir iespējams?
Irina uz jautājumu par to, kā viņa spēj apvienot vairākas, šķietami nesavienojamas dzīves lomas, atbild lietišķi: “Man ir skaidras prioritātes. Ģimene vienmēr pirmajā vietā. Sports dod spēku un spēju skaidri domāt, bizness — pašrealizāciju, savukārt aktivitātes apkaimē ir mans ieguldījums vidē, kur aug mani bērni.”
Viņa nebūt necenšas “pasākt neiespējamo”. Drīzāk runā kā cilvēks, kurš iemācījies strukturēt ikdienu tā, lai pietiktu laika gan darbam, gan ģimenei, gan sabiedrībai, un piebilst: “Man palīdz plānošana un disciplīna. Ir rīcības plāns — un tas ļauj paspēt gandrīz visu.” Šī frāze “gandrīz visu” atgādina, ka Irina necenšas radīt perfektas pasaules ilūziju. Tieši pretēji — viņa dzīvo realitātē, kurā svarīgākais būt konsekventai, nevis ideālai.
Ģimene – visstingrākā skola Daudzi sportisti apgalvo, ka viņus ir norūdījušas sacensības. Daudzi uzņēmēji — ka biznesā dzimst raksturs. Taču Irina īpaši izceļ mātes lomu: “Mani visvairāk ir mainījusi bērnu piedzimšana. Mātes pienākumi iemācīja izturību, spēju ātri pielāgoties un ātri pieņemt lēmumus – nav nepārvarāmu šķēršļu, jo ir obligāti nepieciešami risinājumi.” Šī atziņa šķiet īpaši nozīmīga laikā, kad sabiedrība vēl aizvien mēdz romantizēt vai trivializēt mātes ikdienu. Irinas pieredze pierāda, ka mātes loma ir intensīvākais menedžmenta kurss, kāds vien ir iespējams.
Bizness kā pašdisciplīnas turpinājums
Uzņēmējdarbība Irinas dzīvē ienākusi agri. Jau 9. klasē, ģimenes atbalstīta, viņa sāka apgūt skaistumkopšanas profesiju, kas vēlāk pārtapa par veiksmīgu karjeru, un ir gūti atzinīgi novērtējumi Latvijas mērogā. “Tētis mani kopš bērnības mācīja būt patstāvīgai. Tas, kas sākās kā aizraušanās, kļuva par profesiju, un joprojām šajā jomā ir daudz iespēju pilnveidot savas prasmes,” stāsta viņa. Iegūtais tituls Top Master Latvijā viņai nozīmē vairāk nekā tikai diplomu: “Tas pierāda, ka mana izvēle ir mērķtiecīgs process. Man ir svarīgi pārstāvēt Latviju kā speciālistei, kas nepārtraukti attīstās.”
Skaistumkopšanas nozare prasījusi rūpīgas prasmes, kuras tika pārnestas arī uz citām dzīves jomām: “Vērība pret detaļām, spēja strādāt ar dažādiem cilvēkiem, skaidra orientācija uz rezultātu — tas viss noder gan salonā, gan sabiedriskajā darbā.”
Sports kā rakstura arhitektūra
Irinai sports nav vaļasprieks vien — viņa uztver to kā stingru dzīves pamatu: “Sports iemācīja disciplīnu, spēju noturēt spriedzi un iet pretī mērķim jebkuros apstākļos. Tas vienlīdz vajadzīgs kā biznesā, tā ģimenē.” Viņa stāsta, ka sportisks dzīvesveids ģimenē ir pašsaprotams, un bērni ir iemācījušies to no vecākiem: “Es ceru, ka viņi lepojas ar mani. Kad izaugs, to novērtēs vēl vairāk.” Irina uzskata, ka bērniem regulāras fiziskas aktivitātes — īpaši komandas sporta — ir labākā skola, lai izkoptu atbildības sajūtu un disciplīnu.
Kad sabiedriskā līdzdalība sākas mājās un pagalmā
Irina nav kļuvusi par aktīvisti kādas ideoloģijas pēc — viņu virzījusi dzīves realitāte: “Tas sākās ar bērnu interešu izglītības trūkumu un pusaudžu uzvedību rotaļlaukumos. Man ļoti gribējās, lai bērniem un jauniešiem būtu vērtīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas — sports, kustība, radošums.”
Tā dzima viņas pirmās iniciatīvas: nelieli pasākumi bērniem, sarunas ar iedzīvotājiem par infrastruktūras attīstību un iepazīstināšana ar vides labiekārtošanas nosacījumiem. Taču viņa atzīst, ka bijušas arī grūtības: “Ļaužu neuzticēšanās varai, intereses un atgriezeniskās saites trūkums, grūtības uzrunāt un pārliecināt cilvēkus. Tas viss kavējis darbus.” Šīs atziņas raksturo daudzu Rīgas apkaimju pieredzi.
Vecmīlgrāvis: apkaime ar vieniem vārtiem un simts vajadzībām
Viena problēma, ko Irina min bez vilcināšanās, ir transporta infrastruktūra: “Mums kritiski vajadzīgs otrs izbraukšanas ceļš no apkaimes. Tagad ir viens, un tas mēdz būt aizvērts, jo viss krustojas vienā punktā. Es uzskatu, ka tā ir visaktuālākā problēma.”
Kādēļ sievietēm jābūt redzamākām apkaimju dzīvē?
“Sievietes vislabāk izprot ģimeņu un bērnu vajadzības. Tāpēc viņas precīzi zina, kas nepieciešams apkaimē, taču pastāv stereotipi, ka daudzbērnu mamma nepaspēs un ka sieviete netiks galā. Tam es nekad neesmu piekritusi, un katru reizi pierādu pretējo,” Irina apgalvo.
Mazie soļi, kas veido lielas pārmaiņas
Ko Irina teiktu sievietēm, kuras gribētu sākt kādas pārmaiņas savas un sabiedrības dzīvē, bet šaubās?
“Sāciet ar mazu soli. Katrs darbs ir vērtīgāk nekā nedarīt neko, ” viņa bilst un aicina cilvēkus iesaistīties jau tagad – “rakstīt, piedāvāt, nākt uz pasākumiem, atrast citus aktīvistus”. Apkaimi nav iespējams mainīt vienam pašam.
Irinai ir skaidra Vecmīlgrāvja vīzija pēc desmit gadiem: “Droša, zaļa, rosīga, ģimenēm draudzīga, sakopta apkaime, kurā gribētos dzīvot un audzināt bērnus.”
Dzinējspēks
Irinas Jaremčukas stāsts ir apliecinājums tam, ka līdera vieta nav amats vai loma, bet gan raksturs un dzīves aicinājums. Viņa uzskata, ka pārmaiņas sākas tur, kur kāds ir gatavs uzņemties atbildību: “Mani virza uz priekšu doma, ka nedrīkst palaist garām iespēju izdarīt ko labu mūsu pilsētai, kā arī sapratne, ka varu ar savu piemēru mainīt arī citu dzīvi — un visu vidi mums apkārt.”
