Latvijas politikā ir izveidojies gandrīz automātisks reflekss. Tiklīdz valstij nepieciešams papildu finansējums, sākas diskusija par to, kur atrast jaunus ieņēmumus. Tiek apspriesti jauni nodokļi, lielākas likmes, atvieglojumu samazināšana vai kārtējais maksājums. Daudz retāk tiek uzdots cits un, manuprāt, daudz svarīgāks jautājums: vai valsts pietiekami efektīvi izlieto to naudu, ko Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi tai jau ir uzticējuši?
2026. gada valsts budžeta izdevumi tuvojas 18 miljardiem eiro. Valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi vien pārsniedz 12 miljardus eiro, savukārt speciālā budžeta bāzes izdevumi pārsniedz 5 miljardus. Tie ir milzīgi resursi, un, manuprāt, diskusijai par valsts finansēm būtu jāsākas nevis ar jautājumu, kur vēl paņemt naudu, bet gan ar jautājumu, ko Latvijas sabiedrība saņem par jau iztērēto.
Es neesmu no tiem, kuri uzskata, ka valsts pārvalde pati par sevi ir kaut kas slikts un ka visas problēmas iespējams atrisināt, vienkārši atlaižot ierēdņus. Latvijai ir nepieciešama profesionāla valsts pārvalde, policija, armija, skolotāji, mediķi un daudzi citi publiskajā sektorā strādājošie. Laba valsts pārvalde nevar būt bezmaksas. Taču nodokļu maksātājam ir tiesības prasīt rezultātu un saprast, ko viņš par savu naudu saņem.
Kaut vai viens neliels piemērs. Valsts budžeta programmā, kas nodrošina Ministru kabineta darbību un valsts pārvaldes politiku, 2024. gadā vidēji bija 148 amata vietas un atlīdzībai tika izlietoti aptuveni 8,4 miljoni eiro. 2025. gada plānā bija jau 185 amata vietas un 9,7 miljoni eiro atlīdzībai, savukārt 2026. gada plānā paredzētas 170 amata vietas un vairāk nekā 9,1 miljons eiro atlīdzībai. Šie skaitļi paši par sevi vēl nenozīmē izšķērdību. Mainās valsts funkcijas, notiek reorganizācijas un rodas jauni pienākumi. Tomēr tie ļoti labi ilustrē jautājumu, kuru mums vajadzētu uzdot katrai valsts institūcijai. Ko sabiedrība par šo naudu saņem pretī? Mani maz interesē, cik sanāksmju ir notikušas, cik dokumentu sagatavots vai cik stratēģiju uzrakstīts. Mani interesē izmērāms rezultāts Latvijas cilvēkam un uzņēmējam.
Vienlaikus arvien dārgāka kļūst arī valsts parāda apkalpošana. 2026. gadā tam paredzēti vairāk nekā 577 miljoni eiro. Tie ir aptuveni 1,6 miljoni eiro katru dienu. Tā nav nauda jaunai slimnīcai, ceļam vai skolai. Tā ir maksa par iepriekš aizņemtu naudu. Protams, valsts parāds pats par sevi nav nekas ārkārtējs. Aizņemas praktiski visas Eiropas valstis, un ir situācijas, kad aizņemšanās ir ekonomiski pilnībā pamatota. Tomēr parāds nozīmē arī to, ka par šodien pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem būs jāmaksā nākamajiem nodokļu maksātājiem. Tāpēc pret katru aizņemto eiro būtu jāizturas vismaz tikpat atbildīgi kā pret katru nodokļos iekasēto eiro.
Es arī negribu Latvijas problēmas reducēt līdz primitīvam sauklim, ka valsts vienkārši tērē pārāk daudz. Aizsardzībai šobrīd objektīvi ir jātērē vairāk. Veselības aprūpei nepieciešams finansējums. Demogrāfiskā situācija palielina sociālās aizsardzības izmaksas, un infrastruktūrā nepieciešamas investīcijas. Jautājums ir par mūsu spēju noteikt prioritātes un atteikties no tā, kas vairs nav nepieciešams vai nedod pietiekamu rezultātu.
Privātajā uzņēmējdarbībā ir ļoti vienkāršs princips. Ja rodas jaunas izmaksas, uzņēmuma vadītājs nevar katru reizi aiziet pie klienta un pateikt, ka no rītdienas viņam vienkārši būs jāmaksā vairāk. Vispirms tiek pārskatīti paša uzņēmuma izdevumi, meklētas neefektīvas pozīcijas, automatizēti procesi un vērtēts, kur iespējams strādāt produktīvāk. Tikai pēc tam tiek domāts par papildu ieņēmumiem. Es neredzu iemeslu, kāpēc no valsts pārvaldes mums būtu jāprasa mazāk nekā no jebkura normāli pārvaldīta uzņēmuma.
Latvijā budžeta izdevumu pārskatīšana jau notiek, taču tai būtu jākļūst par daudz nopietnāku politisku instrumentu. Katrai ministrijai un tās padotības iestādei regulāri būtu jāpamato ne tikai tas, kāpēc nepieciešams papildu finansējums, bet arī tas, kāpēc joprojām nepieciešams jau piešķirtais finansējums. Valsts budžets nedrīkst darboties pēc principa, ka izdevums, kurš tajā reiz ir iekļuvis, tur automātiski paliek uz visiem laikiem. Ir jāpārskata funkciju dublēšanās, jāvērtē iestāžu nepieciešamība un daudz agresīvāk jāizmanto digitalizācija un automatizācija, lai samazinātu administratīvo slogu.
Mēs pārāk bieži runājam par valsts budžetu tā, it kā tā būtu kaut kāda abstrakta valsts nauda. Tā nav valsts nauda. Tā ir cilvēku un uzņēmumu nopelnītā nauda, kuru viņi nodokļos ir uzticējuši valstij. Tāpēc valstij pret šo naudu būtu jāizturas ar tādu pašu saimnieka attieksmi, kādu mēs sagaidām no cilvēka pret savu naudu.
Es gribu valsti, kas spēj pienācīgi finansēt aizsardzību, veselības aprūpi, izglītību un sociālo drošību. Taču, lai mēs to ilgtermiņā varētu atļauties, politiķiem jāspēj pateikt arī “nē” izdevumiem, kuri vairs nav nepieciešami vai nedod pietiekamu rezultātu. Politikā vienmēr būs vieglāk apsolīt vēl vienu programmu nekā slēgt nevajadzīgu. Vienmēr būs vieglāk atrast jaunu nodokli nekā pārskatīt gadiem veidotu sistēmu. Tieši tāpēc tas ir politisks darbs.
Pirms prasīt Latvijas cilvēkiem maksāt vairāk, valstij pašai jāiemācās saimniekot labāk.
Andris Kalniņš, ZZS Rīgas vēlēšanu apgabala kandidāts Nr. 7, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents.
