Rudens sesijas laikā esmu tikusies ar reģionālo slimnīcu vadītājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem un nevalstiskā sektora pārstāvjiem – visi norāda uz ilgstoši nerisinātām problēmām.
- gada rudens ir bijis politiski piesātināts. Apzinoties plašo pēdējā laika problemātiku, kas skar mūsu valsti, kā arī sabiedrības pieaugošo polarizāciju, manuprāt, ir skaidrs, ka tās ir tiešas sekas ar konkrētu cēloni – valsts pārvalde ir pārstājusi ieklau sīties iedzīvotājos. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka katra deputāta pienākums ir tikties ar iedzīvotājiem, jo tikai tā mēs varam uzzināt par problēmām, kā arī idejām to efektīviem un cilvēcīgiem risinājumiem. Uz tikšanos aicināju Ziemeļkurzemes, Vidzemes, Bauskas, Jūrmalas un Madonas reģionālo slimnīcu vadītājus, un, ar viņiem pārrunājot notiekošo nozarē, man radās iespaids, ka šobrīd slimnīcas Latvijā ir kā “aizmirstās” sistēmas dalībnieces. Tām nav pilnvērtīgas iespējas iesaistīties budžeta sarunās, un nereti tām tikai dara zināmu gala lēmumus, kas tieši ietekmē to ikdienas darbu. Budžeta aprēķini tiek saņemti ar lielu kavēšanos, finansējums neatbilst faktiskājam pacientu skaitam, savukārt neatliekamajā palīdzībā ir jāsniedz vairāk pakalpojumu, nekā valsts apmaksā. Tajā pašā laikā valsts mēdz noteikt pat slimnīcu personāla sastāvu, neņemot vērā reālās vajadzības un pacientu plūsmas.
Oktobra vidū Saeimā tika iesniegti teju septiņi tūkstoši Balvu un Gulbenes novadu iedzīvotāju paraksti, kurus personīgi man nogādāja Balvu novada domes priekšsēdētājs, ar lūgumu apturēt Balvu neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas diennakts stacionāra slēgšanu. Uzskatu, ka nedrīkst pieļaut situāciju, kurā medicīniskās palīdzības pieejamība ir atkarīga tikai no tā, cik aktīvi iedzīvotāji paši to ir gatava aizsargāt.
Tiekoties ar Latvijas Lauku foruma izpilddirektori Anitu Seļicku, bijām vienisprātis, ka reģionālās attīstības politika Latvijā ir pārāk sadrumstalota. Pašvaldības nereti sacenšas par vieniem un tiem pašiem resursiem, tā vietā, lai sadarbotos un kopīgi izstrādātu savienotus un lietderīgus projektus. Trūkst kopīga redzējuma projektu plānošanā, un infrastruktūra bieži tiek būvēta bez sasaistes reģionālā vai nacionālā līmenī. Pēc plānošanas reģionu sniegtās informācijas, nākamā gada valsts budžeta dotācijas plānots samazināt par vairāk nekā 15%, un plānošanas reģionu vadītāji man izklāstīja, ka tas nav pieņemami, jo reģionu budžeti ilgstoši stagnē, tādēļ tie jau vairākus gadus spiesti darboties taupības režīmā.
Ne mazāk svarīga reģionu attīstības sastāvdaļa ir sabiedriskā transporta pieejamība. Es uzsvēru, ka maršrutu plānošana un nodrošināšana ir kopīgā sadarbībā un iedzīvotāju interesēs balstītas politikas jautājums, tomēr līdz šim tā veikta galvenokārt ierēdniecības līmenī. Attīstības padomju vadītāji savukārt norādīja uz Autotransporta direkcijas iniciatīvas trūkumu un maršrutu plānošanu aiz slēgtām durvīm.
Ņemot vērā Latvijas Darba devēju konfederācijas jau iepriekš paustās bažas saistībā ar 2026. gada valsts budžeta izstrādi un pieaugošo valsts ārējā parāda apjomu, es tikos ar LDDK prezidentu Andri Biti, apliecinādama, ka Saeimas deputāti pilnvērtīgi izvērtēs budžetu un meklēs iespējas pārstrukturēt izdevumus. Uzsvēru, ka samazinot finansējumu prēmijām, ietaupīto būtu iespējams novirzīt nozarēs, kurās jau šobrīd no vērojams akūts līdzekļu trūkums.
Mēs nevaram pieļaut, ka valsts ārējais parāds turpina pieaugt. Valdībai ir jākoncentrējas ne tikai uz tēriņu, bet arī uz valsts aizņēmumu mazināšanu.
Šajā sesijā Saeimā ir arī veikti būtiski darbi birokrātijas mazināšanā būvniecības nozarē. Inventarizācijas lietu reforma vienkāršo būvniecības un īpašuma reģistrācijas procesus un arī ievieš jaunu domāšanas veidu, balstītu uz efektivitāti, sadarbību un digitālu integrāciju. Līdz šim būvniecības ierosinātājam bija jāvēršas trīs dažādās institūcijās – būvvaldē, Valsts zemes dienestā un tiesā – ar trim atsevišķiem iesniegumiem. Tas radīja ne tikai administratīvo slogu, bet arī laika un finanšu zaudējumus.
Līdz ar šiem grozījumiem mēs ieviešam vienotu iesniegumu, kas vienlaikus kalpo kā būvniecības uzsākšanas pieteikums, kadastra datu reģistrācijas pamats un nostiprinājuma lūgums zemesgrāmatai. Šī reforma ir praktisks piemērs tam, kā valsts pārvalde var mainīt savu attieksmi pret sabiedrību – no kontroles uz sadarbību. Dati tiks nodoti automātiski starp Būvniecības informācijas sistēmu, Kadastra informācijas sistēmu un Zemesgrāmatu. Nebūs vajadzīga būves uzmērīšana ekspluatācijai. Nebūs jāvēršas pie notāra par pilnvarojumu, ja tas jau ir BIS. Nebūs jāmaksā nodevas vairākās vietās – viss notiks vienā sistēmā. Tas ir reāls administratīvā sloga samazinājums, nevis tikai deklarācija. Šī reforma sniedz taustāmus ieguvumus sabiedrībai un uzņēmējiem. Tā samazina izmaksas, paātrina būvniecības procesu, uzlabo publiskā pakalpojuma kvalitāti un veicina investīciju vidi Latvijā. Tā ir digitāla transformācija, kas balstīta uz uzticību, datiem un efektivitāti.
Ja mēs vēlamais efektīvu un cilvēcīgu valsts pārvaldi, mums ir jāizdara nepieciešamās izmaiņas Latvijas Republikas tiesību aktos un valsts pārvaldes finansēšanā. Runājot par slimnīcām bez balsstiesībām savā nozarē, ir nepieciešams samazināt birokrātiju un dot tām iespēju kļūt par pilnvērtīgiem partneriem veselības politikas veidošanā.
Kā risinājumu reģionu izaugsmei redzu reģionālās attīstības likuma pārskatīšanu, plānošanas reģionu lomu noteikšana un reālas sadarbības atjaunošana starp pašvaldībām un valsts iestādēm. Viens no risinājumiem valsts parāda un tēriņu samazināšanā varētu būt funkciju pārskatīšana valsts pārvaldē. Savukārt iestāžu vadītāju prēmijas būtu jāsasaista ar konkrētiem rezultātiem – īpaši ar spēju samazināt un optimizēt iestādes izdevumus.
Lai ilgtermiņā Latvija varētu attīstīties mums katram jābūt gatavam ne tikai aizstāvēt savus uzskatus, bet arī prast ieklausīties citu redzējumos. Valsts nākotni veido visi tās iedzīvotāji kopīgiem spēkiem.
FOTO: REINIS INKĒNS, SAEIMA
