21.09.2015

Brigmanis: "Bēgļi neizsaka vēlmi nonākt Latvijā"


Intervija ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani – par Latvijas solidaritāti, par imigrantiem, kurus piespiedu kārtā vedīs uz Latviju, par izstāšanos (vai neizstāšanos) no ES, ka arī par valdības un koalīcijas stabilitāti.

   

– Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji pagājušajā pirmdienā bija pie Valsts prezidenta, lai pārrunātu situāciju saistībā ar imigrantiem. Kādi secinājumi?

– Man sava atbilde bija skaidra jau pirms tikšanās, esmu izdarījis secinājumus. Lai neuzspiestu savu – frakcijas vadītāja – viedokli citiem partijas biedriem, izvēlējos neiet pie prezidenta: lai aiziet jauni cilvēki. Lai aiziet Armands Krauze, Uldis Augulis, Edgars Tavars. Mūsu domas bēgļu jautājumā nemainās: mēs paliekam pie tā, ka solidārais pirmais žests tiek izdarīts, proti, tiek uzņemti 250 bēgļi, un Latvija to vairāk vai mazāk ir spējīga paveikt. Dievs, dod viņus integrēt, kaut gan par to esmu dziļi skeptisks. Visdrīzāk, ka neintegrēsies neviens. Nākamais stāsts par vairāk nekā 500 bēgļiem – nē, par to mēs savu viedokli nemainām. Protams, nevaru runāt simtprocentīgi visu ZZS biedru vārdā, taču uzskatu, ka šobrīd paužu vairākuma viedokli. Ceturtdien tika uzklausīts darba grupas ziņojums par imigrantiem, un tas lielā mērā izšķīra ministru balsojumu attiecībā uz imigrantu uzņemšanu.

– Ārlietu ministrs Rinkēvičs gan brīdina: ja Latvija nepiekāpsies bēgļu jautājumā, tā var nonākt izolācijā, piebilstot, ka jādomā par solidaritāti. Brisele nogriezīšot fondu naudas un citus labumus.

– Rinkēvičs gan nav nekāds dievs zemes virsū. Par bēgļiem līdzīgi stāsta arī Zatlers un vēl viens otrs. Bet kas tiek saprasts ar jēdzienu «solidaritāte»? Latvija jau ir solidarizējusies gan ar ES, gan ar NATO – cik vien bijis iespējams. Esam piedalījušies visās militārajās misijās, vienalga, kurā debess malā tās arī notiktu, visos karstajos punktos bijuši mūsu karavīri. Mums bija iekšpartijiskas smagas diskusijas par šiem jautājumiem, bet mēs tomēr nobalsojām par mūsu karavīru sūtīšanu misijās. Tad pēc ES sankcijām nāca Krievijas embargo, visi taču saprata, ka cietīs mūsu lopkopji, piena ražotāji, zivsaimnieki. Mēs solidarizējāmies ar ES un atbalstījām sankcijas. Tagad, runājot par budžetu: visus gadus aizsardzības budžets bija pabērna lomā, sak, labāk piemetam kādu sauju naudas pensijām vai skolotājiem. Šogad tā nenotiek, šogad visu pieaugumu noēd aizsardzība, jo mēs solidarizējamies: vajag sasniegt divus procentus no IKP! Bet vislielākā solidarizēšanās notika sarunās par šā plānošanas perioda subsīdijām lauksaimniekiem. Tas mums joprojām ir viszemākās. Kur nu vēl lielāku solidaritāti par to, kādu jau esam nodemonstrējuši! Un Eiropas prezidentūra – mēs kā viena no nabadzīgākajām valstīm uzņēmāmies šo pienākumu, noklājāmies... Un tagad lūgt, lai Eiropa nāk mums pretim un saprot, ka Latvijai nav kur likt tos migrantu simtus – tas tiek uzskatīts par rasismu. Jautājums ir plašāks: ja šodien atvērsim durvis, vēlāk vairs nevarēsim tās dabūt ciet. Junkers mums teiks: Eiropa ir pārbāzta, Latvijai jāuzņem vēl tūkstotis. Un kā tu Junkeram pēc gada pateiksi – nē? Ja jau tu paņēmi tos simtus, tad varēsi paņemt arī tūkstoti. Cīņa mums jāizcīna tagad. Vai tā beigsies ar mūsu uzvaru – nezinu. Bet pacelt rokas un laisties dibenā – tas nebūtu pareizi. Un tas viss tikai tāpēc, ka dažiem mūsu ierēdņiem ir apgrūtināta komunikācija ar dažiem ES ierēdņiem.

– Kas tas par formulējumu – apgrūtināta komunikācija ar ES ierēdņiem?

– Piemēram, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis neaizbrauca uz ES ministru sanāksmi.

– Un kāpēc?

– To es nezinu. Domāju, ka viņam būtu neērti sēdēt blakus citiem ministriem un aizstāvēt pozīciju, kas nesakrīt ar citu ES ministru pozīciju. Daudz vienkāršāk būtu aizbraukt un pateikt: mēs visam piekrītam!

– Diez vai Kozlovskis pats izdomāja, ka nebrauks... Turklāt viņš pārstāv partiju – Vienotību – kas vienīgā iestājas par imigrantu uzņemšanu.

– Negribu viņu daudz kritizēt, viņš izdarījis daudzus labus darbus.

– Pieņemsim, Latvijā ienāk vairāk nekā 700 migrantu, un tas ir iespējams, jo Valsts prezidents Raimonds Vējonis nule uzdevis valdībai izstrādāt plānu: ko darīt ar imigrantiem? Kur viņus izvietos?

– Mūsu frakcijas deputāts Ingmārs Līdaka ir izstaigājis bēgļu mītni Muceniekus, un viņš saka: varam ielaist pa porcijām – ienāks pirmie 50, pēc tam, kad tie būs sapratuši, kur un kāpēc atrodas, laidīsim viņus laukā, lai meklē dzīvesvietu un darbu. Tad nāks nākamie 50... Es iebildu, teicu, ka tā nenotiek. Un vēl: kā tos bēgļus dabūt šurp, ja viņi te negrib atrasties? Neesmu dzirdējis, ka kāds no tiem 160 000 migrantu būtu izteicis vēlmi dzīvot Latvijā.

– Un kas tad notiks, ja tiešām negribēs? Vilks uz šejieni ar varu?

– Domāju, ka būs tā. Itālijā vai Grieķijā, kur nu viņi atrodas, iesēdinās vilcienā un piespiedu kārtā atvedīs uz Latviju.

– Deportēs?

– Bet tā arī sanāk. Tiem cilvēkiem Rietumos jau sen ir izveidojušās kopienas, viņi tiecas tajās nokļūt. Vai tad viņus ar varu vedīs uz šejieni? Neticu, ka jelkāds būtu izteicis vēlmi nonākt tieši Latvijā. Un vēl. Skatos imigrantu sejās. Vairāk nekā puse ir jauni vīrieši, un tas rada daudzus jautājumus.

– Nešaubīgi, viņi no kaut kā bēg. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka arī no Latvijas būtu gatavi bēgt kādi 40% cilvēku, ja te sāktos militārs konflikts.

– Jā, cilvēki baidās no tā, kas varētu notikt. Pasaule šobrīd ir ļoti tramīga. Jautājums tikai: uz kurieni viņi grasās bēgt? Turklāt nav korekti salīdzināt šo bēgļu plūsmu ar to, kas radās 1944./45. gadā: toreiz kristieši bēga pie kristiešiem. Tagad imigranti ir absolūti citas mentalitātes cilvēki, tā ir cita reliģija, cita situācija.

– Daudzi tiešām ir norūpējušies par situāciju, kas veidojas Eiropā, viņi saka: ir kaut kā vēl sliktākas priekšnojautas. Tikpat nepatīkama bija sajūta, kad Krievija iebruka Ukrainā, tagad šķiet, ka imigranti okupē Eiropu.

– Jā, tā tas ir, taču mūs mēģina piespiest mainīt savu pozīciju. TV žurnālisti intervē ministru Rinkēviču, bet fonā tiek rādītas bēgļu bildes: laivas, netīrība, ielu kaujas... Cilvēki vairs neklausās Rinkēviča argumentus, viņi tikai redz fonu – tos cilvēkus, par kuriem runā Rinkēvičs. Un fons uzdzen vēl lielāku nevēlēšanos viņus te sagaidīt. Turklāt vēl tas skumjais stāsts par noslīkušo puisīti... Bērns tiek izmantots propagandai. Tas ir nekrietni. Bet no otras puses – islāma kaujinieki mēģina iefiltrēties bēgļu grupās un apstrādāt cilvēkus. Neprognozējama situācija!

– Un tomēr tā būs jārisina. Valdība nerunā ar sabiedrību par šo problēmu, neviens nerunā. Nezina, ko teikt?

– Domāju, ka stāsts ir par vieglāko ceļu: piekāpjamies, izdarām to, ko no mums pieprasa. Turklāt neredzu konkrētus cilvēkus, kas uzņemsies integrēt šos cilvēkus. Kur ir tās darba vietas, kuras viņiem piedāvās? Pašiem latviešiem darbs neatrodas, latvieši dodas prom. Kāds uzņēmējs man atsūtīja īsziņu, ka viņam esot priekšlikums: visu naudu, kas paredzēta bēgļiem, vajag atdot 750 latviešiem, kas izbraukuši uz ārzemēm – lai viņi brauc atpakaļ! Un viņu vietā aizsūtīt tos 750, kas te būs ieradušies pabalstus saņemt. Bet, bez jokiem runājot: patiešām, kas notiks ar tiem, kuri te iebrauks? Par šo situāciju neviens nebūs laimīgs: ne mēs, ne tie, kas te ieradīsies.

– Jābaidās arī par sabiedrisko kārtību – gan no imigrantu puses, gan no tiem, kam ir agresīva attieksme pret imigrantiem.

– Latvietī kaut kur slēpjas tas revolucionāra gars... Mēs nevaram paredzēt, kurā brīdī sakrāsies kritiskā masa, lai šie gēni aktivizētos. Bet neuzskatu, ka te būtu kaut kāda homofobiska vai rasistiska sabiedrība. Pat Kārļa Ulmaņa laikā Latvijā bija vērojama internacionāla vide, te bija daudz tautību, kuras sadzīvoja. Taču tās te radās vēsturiski – baltvācieši, ebreji, ukraiņi... Šīs tautības no malas te neviens neiemeta. Bet bēgļu sakarā – viņus te vardarbīgi iemetīs un pateiks: dzīvojiet! Varbūt kādam vajadzētu pieņemt vismaz vienu bēgļu ģimeni – lai mēs visi pēc tam uzzinātu, kā tas notiek.

– Vai Latvijā atrastos cilvēki, kas būtu gatavi paņemt savā ģimenē bēgļus, nevis tikai piketēt pie Raiņa pieminekļa ar plakātu «Rainis bija bēglis»?

– Es arī gribu mudināt, lai kāds kaut ko tādu pamēģina. Bet gribu aicināt cilvēkus, lai viņi padomā: ar ko mūsu valstsvīri atšķiras no citu valstu valstsvīriem? Vakar es stundu sarunājos ar Lielbritānijas vēstnieci Latvijā. Citastarp, viņa pateica, ka Anglija ir gatava ņemt šos bēgļus. Angļi iegulda vienu miljardu mārciņu, lai risinātu bēgļu problēmu – uz vietas, Libānā. Angļi saka: mēs neņemsim bēgļus no Itālijas vai Grieķijas, mēs ņemsim no tām nometnēm, kurās esam ieguldījuši naudu. Un kā apliecinājums šim stāstam, premjers, tērpies vienkāršā apģērbā, sēž kādā bēgļu nometnē, runā ar viņiem. Un kas tad liedz Straujumai vai Rinkēvičam, vai Kozlovskim aizbraukt uz kādu bēgļu nometni un iepazīties ar problēmu, kā saka, pašā tās saknē? Šāds Kamerona solis lielā angļu sabiedrības daļā noteikti izsaucis dziļas pārdomas: ja jau premjers tā dara, tad laikam mums būs jāņem tie bēgļi... Tad varbūt mūsu sabiedrība arī jānoskaņo uz pozitīvo noti pret bēgļiem, jo bēgļi jau nav vainīgi. Angļi šobrīd ļoti uztraucas par to, kā beigsies referendums par izstāšanos no ES, tāpēc viņi vēlas doties pie ES vadības ar četriem priekšlikumiem par ES reformēšanu. Viens no tiem ir tāds, kas arī Latvijai būtu interesants: viņi vēlas, lai valstīm tiktu piešķirtas lielākas tiesības pašām lemt savu likteni. Mēs, Kamerons saka, nevaram saviem iedzīvotājiem pateikt, ka visu izlems Brisele, mēs esam liela valsts un nācija, mēs nedancosim pēc kaut kādas stabules. Eiropai jāreformējas, tā nevar palikt savā stagnācijā. Taču pie mums visa retorika aiziet tādās sliedēs: ko jūs te ņematies, tāpat viss būs izlemts Briselē, mums nav vērts cīnīties! Tā ir bīstama tendence.

– Solvita Āboltiņa (Vienotība) izteicās, ka mums būšot jāpieņem bēgļi, ja vien mēs negrasāmies izstāties no ES.

– Kāds noteikti ir sarēķinājis, cik mēs maksājam iekšā ES un cik no tās saņemam. Nešaubīgi esmu par NATO un ES, esmu zemnieks, kas izmantojis ES subsīdijas par apsētajām platībām, bet es nedomāju, ka šajā situācijā kāds varētu pieļaut izstāšanos, jo ikvienā valstī ir ieguldīti milzu resursi. Un tagad pēkšņi – ejiet prom! Mēs esam finansiāli saistīti, un vai tad mēs aizmirsīsim mūsu saistības? Protams, var būt arī šantāžas un iebiedēšanas elementi.

– Tauta runā, ka zaļzemnieki tikai lētas popularitātes dēļ iestājas pret bēgļu kvotām, jūs esot tikai populisti – kopā ar Nacionālo apvienību.

– Mēs neesam naivi un saprotam: ja mūsu elektorāts mūs ir ievēlējis, mēs nevaram ignorēt šo cilvēku domas un uzskatus. Dažkārt žurnālisti mūs paķer: ja neatbalstīsiet bēgļu uzņemšanu, nebūs jūsu lauksaimniekiem subsīdiju. Bet es varu atbildēt: lauku cilvēks vēlas būt savā vidē, drošībā un komfortā, lai varētu strādāt un ražot, lai nebūtu nekādu apdraudējumu no citām mentalitātēm. Ja man būtu vēlme uzspiest un uzspēlēt uz konkrēto auditoriju, es teiktu: jā, subsīdijas – tas ir ļoti svarīgi, ar tām gulsimies un celsimies, nedosim naudu aizsardzībai, kas tur – viens tanks vairāk vai mazāk. Var viegli izpatikt cilvēkiem, stāstot katrai auditorijai to, ko tā vēlas dzirdēt. Mēs arī esam pasūtījuši pētījumu par to, kādā veidā visa šī bēgļu problēma cilvēkos tiek traktēta, proti, uzliekam uz vienas plaknes divas lietas – bēgļus un fondu naudu.

– Vai valdība var krist imigrantu problēmas dēļ?

– Valdības krišana – ja tāda notiks – neatrisinās bēgļu jautājumu, jo kritušais eņģelis dzīvo vēl pāris mēnešus. Tuvākajā laikā, kad ES valstīm vajadzēs lemt par bēgļiem, nekas nebūs mainījies – valdība būs tā pati. Un, skatoties tālrādi, es ar izbrīnu konstatēju, ka vislielākais grēkāzis bēgļu jautājumā nav vis Latvija, bet gan Višegradas valstis, kas nepiekrīt bēgļu kvotām kā tādām. Ja valdība krīt, «pateicoties» bēgļu jautājumam, tai tik un tā nāksies risināt visus ar bēgļiem saistītos jautājumus. Nevienam neizdosies izbēgt no šo problēmu risināšanas – ne Straujumai, ne Kozlovskim, ne Rinkēvičam. Biedēt ar valdības krišanu nav jēgas. Bet vai var uztaisīt jaunu valdību? Protams, ka var.

– Interesanti, ko prezidents Vējonis aicinātu veidot jauno valdību.

– Šobrīd valdības stabilitāte ir divu sieviešu – Straujumas un Āboltiņas – rokās. Ja Straujuma pateiks, ka vairs nevēlas tā strādāt, ja Āboltiņa nespēs konsolidēt Vienotību, tad būs slikti: premjerei aiz muguras vairs nebūs koalīcijas lielākās frakcijas. Ja Vienotības frakcija Saeimā paliks vienota, tad ir skaidrs, ka tai jāizvirza nākamais premjers. Par to viņiem pašiem jātiek skaidrībā, ko viņi vēlas redzēt premjera amatā. Domāju, ka Solvitu Āboltiņu viņi nevirzīs, jo viņa jau ir pateikusi, ka savā vietā gatavo jaunu partijas vadītāju. Un diez vai viņa varētu balsojumā savākt Nacionālās apvienības balsis.

– Tagad sanāk tā: Vienotība pret Nacionālo apvienību, NA pret Vienotību, ZZS stāv malā... Un vēro?

– Tādas situācijas jau ir bijušas. Cita slēptāka, cita atklātāka. Tomēr beigu beigās visi ir savākušies un darbu darījuši. Cita varianta jau nav. Netaisīs taču ārkārtas vēlēšanas. Mūsu atbildība, visticamāk, iestāsies tad, kad mēs kļūsim par koalīcijas lielāko frakciju. Ja Vienotība sašķelsies...

– Ir vērojamas tādas indikācijas?

– Tāpēc jau Solvita Āboltiņa runā par to, ka jāmaina vadība – Vienotības saglabāšanas vārdā. Tas ir signāls Vienotības iekšējo opozicionāru grupai, ka Āboltiņa ir gatava paiet malā. Ja viņa tomēr to nedarīs, šķelšanās kļūs acīmredzama. Tomēr jāatzīst, ka Vienotībā vairs nav tādu cilvēku kā Solvita Āboltiņa – ar tādu harismu un tvērienu.