13.10.2015

Edgars Tavars intervijā žurnālam "Vides Vēstis": Par dabas un tautas mūžīgo dzīvotspēju


Intervēja Anitra Tooma

Pirms gada Edgars Tavars tika iecelts par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentāro sekretāru. Jauns vīrietis zīmīgajos 33 gados, kurš līdz šim plašāk bija pazīstams vien Latvijas Zaļās partijas (LZP) un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) biedru aprindās. Edgaru vairākus termiņus pēc kārtas lielā vienprātībā LZP kongresos ievēlēja par valdes priekšsēdētāju. Atgādināšu, ka Zaļā partija ir vecākā partija Latvijā un cilvēki, kuri tajā iestājušies pirms gadsimta ceturkšņa, jaunpienācējus nemaz tik viegli nepieņem, tāpēc šāds amats netieši apliecina, ka Edgara darbu labvēlīgi novērtē arī vecie skeptiķi. Mēs esam bijuši kopā brīžos, kad cilvēks atklājas arī bez vārdiem. Tā, pērn devāmies LZP organizētā laivu braucienā pa Latgales ezeriem. Visi aši salēca laivās un trauksmaini metās uz priekšu, it kā no nonākšanas gala mērķī būtu atkarīgi rezultāti vēlēšanās. Mēs ar draudzeni, divas pusmūža sievietes, palikām krastā, jo nespējām samērā smago laivu aizdabūt līdz ūdenim. Pie sevis nopukojos: «Aha! Būtu jaunāka vai augstā amatā, noteikti kāds palīdzētu!» No 20 cilvēkiem vienīgi Edgars pamanīja, ka mūsu nav, atgriezās un palīdzēja. Tādi mazi mirkļi vislabāk raksturo cilvēku. Edgars ir precējies, divu dēlu tēvs.

 

Edgars: Par politiku es bērnībā tik tiešām nedomāju. Cik sevi atceros, kopš 10 gadu vecuma gribēju būt celtnieks. Droši vien tāpēc, ka mums kaimiņos dzīvoja viens veiksmīgs būvnieks, kurš visu rajonu piebūvēja ar dzeltenām mājām pēc viena projekta. Šobrīd uz to raugos ar smaidu, bet tolaik daudzi par viņu jūsmoja. Es viņu apbrīnoju: nopircis zemi aizaugušā nomalē, pamanījis tās izaugsmes perspektīvu un tad vēl spējis koordinēt tik daudz dažādu darbu un cilvēku. Pēc pamatskolas pabeigšanas iestājos Celtniecības koledžā un nemaz to nenožēloju: tur apguvu samērā pragmatisku tehnisko domāšanu, kas man joprojām palīdz daudz labāk izprast procesus, nekā tad, ja māmiņas, literatūras skolotājas, iedvesmots, būtu devies studēt ko filzofiski humanitāru. Iespējams, ka, uzturoties celtnieku aprindās, kļuvu strupāks un asāks. Bakalaura grādu ieguvu, studējot uzņēmējdarbību, savukārt maģistrantūrā Banku augstskolā studēju iestāžu vadību, inovācijas ekonomikā, jo mani interesē, kā efektīvāk vadīt, lai saglabātu, attīstītu un radītu ko paliekošu.

Jau koledžas laikā ne tikai vadīju studentu pašpārvaldi, bet arī sāku strādāt. Tas bija Atmodas atplūdu laiks, un es sāku analizēt, kā Latvijā darbojas politiskās partijas, kāpēc dažas izdzīvo, bet daudzas izkurtē. Es meklēju tādu partiju, kas nav radikāla, bet tajā pašā laikā nav arī Rietumu vai Austrumu globālistu ietekmēta. Kad pārlasu 1992. gadā izdoto brošūru ar Latvijas Zaļās partijas programmu, kuru laikam tēvs atnesa mājās, varu teikt, ka tās saturs nav novecojis, bet svarīgākais – zem teju katra vārda, kas tur rakstīts, varu parakstīties arī šodien. 2006. gadā tikos ar vienu no Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājiem – Viesturu Silenieku, iedzērām kafiju, parunājāmies, un es guvu apliecinājumu tam, ka Latvijas Zaļā partija ir tā, ar kuru varēšu saprasties, varēšu pamēģināt, vai un kā ir iespējams procesus mūsu valstī vērst uz labo pusi. Biju ļoti jauns, un mani nebiedēja tas, ka nāksies strādāt 24/7 režīmā, nepārtraukti analizēt situācijas un notikumus, kā arī pieņemt ļoti atbildīgus lēmumus izšķirošos brīžos. 

Kad partiju vadības komandā nav sapratnes un attīstīta biedriskuma, izjūk ne tikai partijas, zaudē arī valsts. Piemēram, sociāldemokrāti, «Latvijas ceļš», Tautas partija un citas partijas pierādīja, ka nedrīkst nerēķināties ar komandas viedokli, katra cilvēka personīgajām īpašībām. Politikā visi ir personības – cits dižāks, cits mazāk, ir tādi, kuriem šķiet, ka ir pasaules naba, tie neaizvainojot jāievirza viņiem piemērotā jomā, bet jāstrādā ir ar visiem, citādi rezultātu nebūs. Tam, kurš ir priekšgalā, jāredz viss kopums. Tādēļ analizēju ne tikai Zaļās partijas, bet arī citu politisko spēku darbību, iepazinos ar cilvēkiem, kas šajā jomā strādā jau gadiem, salīdzināju viņu līdzšinējo pieredzi un sapratu, ka zaļie politikā nedrīkst iedomāties, ka vides un dabas aizsardzība ir vienīgais, par ko mums jāuztraucas, ar pārējo lai tiek galā citas partijas. Nē, arī Aizsardzības un Veselības ministrijas vadība bija jāuzņemas, šis zaļo potenciāls 20 gadus netika likts lietā. 

 

Zaļā partija nav kārtējā platforma

Bieži braucu uz laukiem un mazpilsētām, kur dibinātas LZP nodaļas, tiekos ar cilvēkiem, tiekos arī ar tiem, kuri vēlas stāties partijā. Mēs esam dažādi. Ir tādi, kas mēģina izmantot savā labā to, ka ZZS pēdējā laikā ir augsti reitingi, labi rezultāti gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās un tagad no mūsu partijas ir nācis arī Valsts prezidents. Politiskajiem staigātājiem un darba meklētājiem uzreiz nākas pateikt, ka LZP nebūs kārtējais politiskais pakāpiens, Zaļā partija nav darba birža, lai virzītos pa karjeras kāpnēm. Bet, ja jaunpienācējs ir nacionālpatriots un vairāk domā par Latviju, kurā noteikumus un likumus pieņemam mēs paši, nevis Austrumu vai Rietumu ietekmēti, ja viņam rūp daba un mūsu tauta, tādi cilvēki ir ļoti gaidīti mūsu rindās.

 

Paaudžu maiņa

Varu teikt, ka mūsdienu jauniešu kompetences vidējais līmenis ir kārtu augstāks nekā pirms gadiem desmit, kad es stājos partijā. Tāpēc tagad rosinu, lai pieredzējušie kolēģi aktīvāk iesaista politiskajā darbā jaunus, gudrus un rosīgus cilvēkus. Ar viņiem ir jāstrādā, tad jaunie būs spēcīgi līdzgaitnieki, kas ir ārkārtīgi būtiski. Paaudžu maiņa notiek ne tikai Zaļajā partijā, redzam, cik daudz jaunu, talantīgu kadru ir ienākuši politikā pēdējos gados un cik bieži tauta «vecos zaldātus» vairs nepārvēl. Tas ir normāls process, tā bija, ir un būs. Tādēļ arī mums ir jāpieliek pūles, lai nākamā maiņa būtu patstāvīgi domājoši cilvēki ar lielām darba spējām un vispusīgu zaļo vīziju par valsts attīstību. 

 

Jāmazina patērētāju kults

Manuprāt, lielākā Latvijas vērtība ir tautas un dabas dzīvotspēja ilgtermiņā. Tā tam būtu jābūt, bet pašlaik platiem soļiem attālināmies no šī pamatprincipa. Man šķiet aplami, ka visaugstāk tiek vērtēts tāds iluzors rādītājs kā iekšzemes kopprodukts. Drīzāk valsts dzīvotspēju ilustrē mežu platības, ūdens un gaisa kvalitāte, tīras zemes, veselu, izglītotu un neaizbraukušo cilvēku procents, nevis apgrozījuma un patēriņa pieaugums. Tirgotāju reklāmu uzjundītā tieksme nemitīgi patērēt aizvien vairāk noplicina zemi, valstis un visu planētu. Tāpēc rodas krīzes, kas var novest pie katastrofas. Prātīgi lietoti resusi ir vērtību augstākais mērs. Bet tagad jau no mazotnes bērns tiek audzināts par nerimtīgu patērētāju, viņam katru dienu vajag jaunu mantiņu, brīvdienas viņš kopā ar vecākiem pavada lielveikalā, nevis pie dabas. Jauns iPhone modelis iznāk ik pēc gada, un teju katram to vajag, kaut pērnais telefons vēl varētu kalpot gadiem. Neremdināmā mantkārība nejēdzīgi patērē resursus, un tas nevar novest ne pie kā laba. Kādēļ, piemēram, Baltijas jūrā ir tik daudz plastmasas un samazinās zivju populācija? Vai tā ir gudra saimniekošana? Nē! Un tas jāmaina.

 

Parlamentārais sekretārs

Pēc 12. Saeimas vēlēšanām tika sastādīta jauna valdība, un, lai Zaļā partija pārāk neattālinātos no vides politikas uzraudzības, šoreiz nācās pašam uzņemties parlamentārā sekretāra pienākumus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Parlamentārais sekretārs ir viceministrs jeb otrā augstākā amatpersona pēc ministra, kas pārstāv ministriju Saeimā. Ministrijas darbu uzrauga valsts sekretārs, es tur lieki nejaucos. Parlamentārais sekretārs ir politisks amats. Ir reizes, kad pašam jāpārstāv ministrs un VARAM ārvalstu vizītēs. Ar ministru Kasparu Gerhardu saprotamies labi, viens otru respektējam un esam koleģiāli, lai gan esam no atšķirīgiem politiskajiem spēkiem, spējam vienoties par pienākumiem labāk, nekā daudzi to iztēlojās valdības veidošanas laikā.

 

Izšķērdīgā prezidentūra

Vismaz pusgadu VARAM darbs bija pilnīgi paralizēts prezidentūras dēļ, jo gandrīz visi prioritārie jautājumi bija mūsu ministrijas pārziņā: IT, vides un dabas aizsardzība, reģionālā attīstība. Tas vienai ministrijai uzkrāva vismaz trīs reizes vairāk darba nekā pārējām. Ministrs un atbildīgie ierēdņi bieži atradās ārpus Latvijas, daudz laika aizņēma gatavošanās sesijām, tāpēc mums katastrofāli pietrūka spēka un laika risināt ikdienas darbus un pievērsties Latvijai svarīgām problēmām. Turklāt uzskatu, ka Latvijai nevajadzēja uzņemties šo Eiropas dežūru, bet, ja no tās izvairīties nebija iespējams, nevajadzēja tā tērēties un vajadzēja būt pieticīgākiem. Nesen biju Luksemburgā (pašreizējā prezidējošā valsts – red.), un, vakarā viesnīcā runājoties ar citu valstu ministriem, apbrīnoju, cik dārga prezidentūra ir šeit, bet viņi skatās uz mani lielām acīm: «Tu ko? Pie jums bija piecreiz šikāk un iespaidīgāk!» Skaidrs, kur tie Latvijas 60 miljoni aizgāja! Mēs jau paši neredzējām to servisu, kas tika nodrošināts citu valstu delegācijām. Bet labi, prezidentūra ir beigusies, un kolēģi ministrijā apgalvo, ka ieguvuši milzu pieredzi. Tad nu tagad jātur īkšķi, kaut viņi šajos amatos paliktu pēc iespējas ilgāk un, kāpjot pa karjeras kāpnēm, nemainītu nozares. Jo tad šī dārgā prezidentūra būs bijusi kā salūts svētkos, kas iespiedies atmiņā tikai ārvalstu delegācijām. 

 

Optimizēta atkritumu apsaimniekošanas sistēma

Manuprāt, viens no VARAM prātīgākajiem šā gada veikumiem ir atkritumu apsaimniekošanas sistēmas sakārtošanas uzsākšana. Es ļoti ceru, ka, pateicoties grozījumiem likumos, no nākamā gada vairs nebūs vērojama situācija, kādai mēs paši nupat bijām liecinieki, kad tūristu pārpildītajā Vecrīgā uz vienu un to pašu konteineru laukumu pie Pētera baznīcas stundas laikā aizstumdās divas lielas, smirdīgas atkritumu izvešanas mašīnas pēc blakus esošiem konteineriem. Tas ir apliecinājums tam, cik nesakārtota pašlaik ir atkritumu apsaimniekošanas sistēma: pašvaldības izsludina vairākus konkursus, vieniem dod iespēju izvest vērtīgās otrreizējās izejvielas, bet citiem – nešķirotus sadzīves atkritumus. 

 

Lai kanalizācija netek grāvī

Ir panāktas nozīmīgas izmaiņas Ūdenssaimniecības likumā. Iepriekšējā plānošanas periodā valsts un ES ieguldīja milzīgas investīcijas dzeramā ūdens un kanalizācijas tīkla izveidē, bet netika atrisināts jautājums par pieslēgšanas noteikumiem un apmaksu. Rezultātā ir izbūvētas simtiem kilometru garas kanalizācijas trases, bet iedzīvotāji tām nepieslēdz savu īpašumu vairāku iemeslu dēļ: nākas tikt galā ar ļoti specifisku pilno tehnisko projektu, kas arī krietni izmaksā. Bet, ja arī pašvaldība vēlējās palīdzēt cilvēkiem un izbūvēt pieslēgumus par savu naudu, dodot iespēju par to samaksāt pakāpeniski, kopā ar apsaimniekošanas rēķinu, līdz šim tas bija liegts. Tagad tehniskā dokumentācija ir atvieglota un panākts, ka pašvaldības komunālais uzņēmums drīkst veidot individuālos pieslēgumus un pakāpeniski atgūt būvniecības izdevumus. Cerams, ka tagad samazināsies kanalizācijas iepludināšana lietusūdeņu akās, upēs un grāvjos, kā arī izdosies likvidēt pavirši izbūvētās, nehermētiskās nosēdakas pie mājām. Par to, ka liela daļa notekūdeņu nonāca gruntsūdeņos, liecina gan aizaugušās upes, gan eitrofikācija jūrā.

 

Depozīta sistēmu neieviesīs

Es uzskatu, VARAM darīja pareizi, ka no depozīta idejas atteicās. Šī sistēma ir veiksmīga valstīs, kas to ieviesa pirms 10–20 gadiem. Latvijā to muļļāja un muļļāja starp dažādu ietekmes sfēru spēlētājiem, kas cīnījās savā starpā, kurš tad pārvaldīs šo dārgo, robotizēto sistēmu. Bet laiki ir mainījušies, un tehnoloģijas attīstās. Turklāt valsts ieguldīja milzu investīcijas sadzīves atkritumu noglabāšanas poligonos un šķirošanas līnijās. Latvijā ieviesta brīvprātīgā dalītās atkritumu šķirošanas sistēma, un tagad ieviest depozīta sistēmu būtu ne tikai lieki, bet pat kaitnieciski. Nāktos investēt vairāk nekā 10 miljonus eiro, un tad vēl katru gadu vajadzētu krietnu naudu sistēmas uzturēšanai, mēs to nevaram atļauties. Ministrija pie šīm debatēm vairs neatgriezīsies, bet turpinās uzlabot esošo šķirošanas sistēmu un poligonos uzstādīs jaunas iekārtas. 

Vēl nepieciešams pārskatīt dabas resursu nodokļa tarifus, lai par nešķirotu atkritumu noglabāšanu būtu jāmaksā vairāk, bet par kvalitatīvi sašķirotu otrreiz izmantojamo un pārstrādājamo izejvielu savākšanu nebūtu jāmaksā vispār. Tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt šķirošanu. Iespējams, pienāks laiki, kad par vērtīgākajām otrreizējām izejvielām pārstrādātāji būs pat gatavi samaksāt arī mazajām mājsaimniecībām. To noteiks naftas cenas un situācija pasaules tirgos. Eiropā aizvien skaļāk runā par to, ka sadzīves atkritumu poligoni pamazām tiks slēgti un jaunus nevajadzēs būvēt, jo itin visu pārstrādās vai izmantos par kurināmo. Tad jānoglabā būs tikai pelni. Šogad arī Latvijā uzsāka būvēt vairākas modernas atkritumu pārstrādes rūpnīcas, kur var atsevišķi atdalīt gan koksni, gan dažādus metālus, stiklu, plastmasu, bioloģiskos atkritumus.

Daudz ko var regulēt ar nodokļu palīdzību. Piemēram, ja iepakojumam, ko var pārstrādāt, būtu mazāks dabas resursu nodoklis, bet nepārstrādājamajiem – paaugstināts, daudzi apdomātos biežāk. Nevar gaidīt, ka visas pasaules problēmas atrisinās kāds cits. Atkritumu lērumu cilvēki ļoti veiksmīgi var samazināt jau veikalā. Jāskatās ne tikai uz atlaidēm, bet arī – vai tas, ko nāksies izmest, ir pārstrādājams? Atbildīgi jāizvērtē, vai tiešām mums šo lietu vajag. Manuprāt, cilvēki pārāk bezbēdīgi izturas pret ēdienu, jo milzum daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos. 

 

Aplikt ar nodokļiem neveselīgu pārtiku

Neveselīgas pārtikas aplikšana ar nodokli var paglābt daudzus no hroniskām slimībām. Ja cilvēks nav pārliecināms ēst veselīgi un nemaitāt veselību, viņam nāksies pastarpināti – ar nodokļa starpniecību – jau laikus finansēt veselības nozari, lai tā būtu gatava jaunu slimnieku ārstēšanai. Tas ir līdzīgi kā ar alkohola akcīzes nodokli: mēs nevaram liegt apreibināties, bet reibinošo dzērienu cenā iekļauta krietna daļa naudas, kas nonāk valsts budžetā. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka nedrīkst tīši kaitēt veselībai, jo par to nākas maksāt veselajiem un darbspējīgajiem. Diez vai jaunieši līdzšinējos apjomos pirks dārgos soft-drinkus, ja šīs limonādes maksās divreiz dārgāk nekā šobrīd.

Arī pārtika tagad ir tik sintētiska, ka biežāk kaitē, nevis stiprina veselību. Man šermuļus uzdzen skati modernajās govju fermās, kur lopi saules gaismu neredz nekad mūžā, tos baro ar konservētu zāli un no Argentīnas vestu ģenētiski modificētu soju. Pārstrādātāji šo pienu turpina dažādi mocīt, vēl piemeklē iepakojumu, kas izdala vielas, lai produkti nebojājas. Un tas skaitās veselīgs piens? Nekad neticēšu, tādēļ saviem bērniem nedodu. Ir bēdīgi, ka veselība ir pēdējā vietā, jo vajag ražot pēc iespējas vairāk un lētāk. Un cilvēki visbiežāk veikalos raugās tikai pēc lētākas pārtikas. Un, ja mēs paši dzenam pārtikas ražotājus tikai uz jauniem lētuma rekordiem, mēs nevaram gribēt, lai šāds ēdiens nesamaitā veselību. Pagaidām daudziem veselība ir pēdējā vietā. Tā mēs vienkārši dzenam normālo pārtiku prom no sevis.

 

Sargājiet dabu, tikai netraucējiet ekonomikai!

Jā, tā ir mūžīgā cīņa. Esmu ļoti daudz diskutējis gan ar Zemkopības ministrijas ierēdņiem, gan Zemnieku savienības biedriem par pārlieko pesticīdu izmantošanu. Un ir zemnieki, kuri nemaz neslēpj, ka paši savā saimniecībā ar raundapu miglotos graudus viņi cūku mātēm neizbaro, jo tad ir gan aborti, gan neauglība un pie sivēniem netikt. Ceru, ka šādu zemnieku, kas ražas kaltēšanas nolūkos to apsmidzina ar indi īsi pirms kulšanas, nav daudz. Ņemot vērā to, ka Latvijā ir tūkstošiem zemnieku saimniecību, tā ir viena no lielākajām nozarēm mūsu valstī, zemniekus izkontrolēt nemaz nav tik viegli. Parasti tas notiek tikai tad, ja kaimiņi sāk sūdzēties par sagandētiem dzīves apstākļiem.

Bet, ja uzliksim Latvijas zemniekiem lielākus nodokļus nekā kaimiņvalstīs, viņi zaudēs konkurences cīņā, būs spiesti pamest laukus un mainīt nodarbošanos. Ir divas iespējas: vai nu valsts rada zemniekiem kārdinošākas iespējas nodarboties ar tādu lauksaimniecību, kas nekaitē dabai, vai arī esam sagādājuši iemeslu lauku cilvēkiem pirkt vienvirziena biļeti uz Īriju. Tā varam iznīcināt nozari un reģionus. Tāpēc jāstrādā, lai rastu risinājumu, kā kaut vai daļu industriālo lauksaimnieku pievērst bioloģiskajai ražošanai. Kvalitatīvi produkti arī Eiropā kļūst aizvien pieprasītāki un pieprasītāki. Mēs taču ļoti labi atceramies skandālu Vācijā, kad lielākā putnu barības ražotāja produkcijā atklāja aizliegtas vielas, kuras pēc tam nonāca industriāli ražotās olās, pēc tam daudzi sāka pirkt bioloģiski sertificētas olas.

Eiropā un Amerikā intensīvā lauksaimniecība ir tā piesārņojusi vidi, ka viņi nemaz nevar godīgi teikt, ka tur audzētā bioloģiskā produkcija nesatur pesticīdu atliekvielas. Bet mūsu zeme nekad nav tik intensīvi ekspluatēta, turklāt krīzes laikā tā ir atpūtusies papuvē, un tas būtu jāizmanto kā trumpis, nevis kā kavēklis. Es bioloģiskajai lauksaimniecībai saskatu milzīgas perspektīvas: labāk audzēt mazāk, bet dārgākus produktus, nevis nomocīt zemi, intensīvi audzējot lētas kultūras vairumā.

 

Bišu drava Zosēnos

Mūsu ģimenei Zosēnos pieder bioloģiski sertificēta saimniecība. Man neviens neiestāstīs, ka bioloģiskie zemnieki var šmaukties, jo zinu, cik stingras ir pārbaudes uz vietas, esmu arī informēts par bargajām sankcijām, kas skar ikvienu sertificētu saimniecību, ja tiek atklāti pārkāpumi. Tāpēc es uzticos produktiem ar zaļo zvaigžņu lapiņu, un paši pārsvarā pērkam tikai bioloģiski ražotu pārtiku. Diemžēl šie produkti ir dārgāki, un, papētot vairumtirdzniecības cenas, redzu, ka tirgotāji bioloģiskajiem produktiem uzliek krietni lielāku uzcenojumu nekā parastajiem produktiem. Bet – ko darīt? Ietaupu naudu kur citur. Protams, gadās iepirkties arī parastajos veikalos, bet tas ir izmisuma solis, ja nav bijusi iespēja apmeklēt tirgu vai ekoveikalu. Tomēr, vērojot piedāvājumu tirgū, varu teikt, ka bieži vien tur ļoti aizdomīgus produktus tirgo kā bioloģiskus. Tāpēc jātur acis vaļā un jāprasa sertifikāti. Es iepērkos pie gadiem ilgi pazīstamiem pārdevējiem un domāju, ka protu atšķirt īstu eko no viltus eko.

 

Cīņas par budžetu

Šogad, kā jau katru gadu, rudens paies kaismīgās cīņās un debatēs par nākamā gada budžetu. Tomēr es ar bažām vēroju, cik egoistiski atsevišķi ministri cīnās par savas nozares prioritātēm, piemirstot, ka katrs ministrs ir ne tikai savas nozares vadītājs, bet arī Ministru kabineta loceklis un ka viņiem jāpatur prātā valsts prioritātes un jāpārredz viss laukums: kas notiek labklājības nozarē, kas – izglītības, zinātnes un kultūras nozarē. Ministrs nedrīkst pašmērķīgi pieprasīt miljonus vienai nozarei un nelikties ne zinis par citām.  

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka nenotiek vienmērīga attīstība. Nozares, kuras vada spēcīgāks ministrs, izvirzās, bet pārējās agonē. Ja no vienas partijas ir gan premjers, gan finanšu ministrs, viņiem, vismaz teorētiski, vajadzēja vieglāk vienoties nekā tiem ministriem, kas nākuši no partijām ar mazāku ietekmi, tomēr šī teorija šoreiz nestrādā. Turklāt – tiklīdz mainās premjerministrs, tā mainās prioritātes – tas ir aplami. Nemitīgās virzienu maiņas ir Latvijas klupšanas akmens, jo tās notiek ar lielu enerģijas patēriņu. 

 

VARAM galvenie uzdevumi 2016. gadam

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija budžeta pieņemšanas laikā PR kampaņas nerīko, tāpēc kā jaunās iniciatīvas budžeta pieprasījumā iesniedza tikai pašu nepieciešamāko. Skaidrs, ka arī to pašu pilnībā neapstiprinās, jo visiem būs jāmazina, bet ceru, ka nenāksies atlikt, piemēram, Salaspils reaktora demontāžas plānošanu, lai vēl pēc gada šo bīstamo objektu varētu demontēt. Pa šo gadu mūsu ministrijai ir uzlikti pienākumi, kādu agrāk nav bijis. Piemēram, Salaspils kodolrekatora apsaimniekošana savulaik bija Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, bet, kad pērn no izrūsējušajām tvertnēm noplūda radioaktīvie ūdeņi, problēmu risināšana tika uzticēta VARAM. Lai šis objekts neapdraudētu iedzīvotājus un vidi, regulāri nāksies ieguldīt simtiem tūkstošu eiro. Ja šo naudu valsts neiedos, bet pateiks, lai atrodam paši, nāksies kalkulēt: atņemt meteorologiem, Dabas aizsardzības pārvaldei, Valsts vides dienestam vai vēl kādam. Bet, piemēram, vides dienestā jau gadiem ir katastrofāla situācija ar pārkāpumu kontrolēm, jo inspektoru algas ir tik niecīgas, ka labus darbiniekus noturēt ir nevis grūti, bet nu jau pat neiespējami.

Taču tajā pašā laikā šā dienesta darba modernizēšanai ir bijušas Eiropas investīcijas, lai efektīvāk varētu kontrolēt radiācijas piesārņojumu, gaisa kvalitāti, maluzvejniecību jūrā. Mums ir savs moderni aprīkots patruļkuģis jūras kontrolēm, ir nopirktas pārvietojamās gaisa monitoringa stacijas, ar kurām var kontrolēt gaisa piesārņojumu potenciāli bīstamās vietās, piemēram, ostās ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī un Liepājā. Tagad, kad cilvēki sūdzas par smirdoņu, inspektori var aizbraukt un pārbaudīt smaku sastāvu, un saprast, ir tur indīgas gāzes vai nav. Bet, izrādās, bieži vien tās gāzes, kas nesmird, ir daudzkārt kaitīgākas par tām, ko var saost. Lai Valsts vides dienests būtu patiesi darbspējīga iestāde, ir nepieciešama nauda algu palielināšanai, nav iespējams noalgot labākos speciālistus, ja varam samaksāt vien 500 eiro mēnesī. Taču, skatoties uz valsti kopumā, ja līdz 1000–1200 eiro paceļam algu mūsu nozares inspektoriem, tad jāceļ alga arī veselības un izglītības nozarē. Arī citās nozarēs ir amati, kur cilvēki veic līdzīgas kvalifikācijas darbu un grib saņemt samērīgu atalgojumu. Kurš darbs nozīmīgāks – vides vai nodokļu inspektora? Abi kontrolē, abi pakļauti korupcijas riskam. Tāpēc viss jāvērtē kopumā, jāgādā, lai visi efektīvāk strādātu, turklāt jāveicina pašpatēriņš, lai mēs vairāk pirktu pašu valstī ražotas preces un pēc iespējas mazāk aizlaistu naudu prom. Tad varēsim iekasēt lielākus nodokļus un vairāk maksāt cilvēkiem, kuri strādā valsts sektorā. Nevienu nozari nedrīkst vērtēt atrauti citu no citas.

Prezidentūra ir beigusies, rudens klāt, VARAM jāpiestrādā pie jaunajām prioritātēm. Ir jāpārskata dabas resursu nodokļa izsekojamība, jo šobrīd daudz kas ķeras. Jāpārbauda, kas un kāpēc tiek atbrīvoti no šā nodokļa maksas un kā tas tiek kompensēts, jāievieš skaidrība zemes dzīļu izmantošanas koncepcijā, pieļaujamajos trokšņu lielumos, biotopu kartēšanā utt.

Es novēlu «Vides Vēstu» lasītājiem stipru veselību, dūšu, drosmi, godaprātu un spēku ikdienā, darbā un mājās, svētkos un skumīgos brīžos. Vismaz es sev ik pa laikam atgādinu, ka maniem darbiem un lēmumiem ir viens mērķis: vairot Latvijas dabas un tautas mūžīgo dzīvotspēju. Izvirzīt sīkākus dzīves mērķus, manuprāt, nav jēgas.