Esiet mīļi sveicināti pilsētās un lauku sētās!
Dzīvojot Dienvidkurzemē un ikdienā tiekoties ar cilvēkiem visos mūsu novada pagastos, arvien vairāk pārliecinos, ka Latvijas spēks sākas nevis galvaspilsētas kabinetos, bet ģimenēs, skolās, bibliotēkās, saimniecībās un cilvēku savstarpējā uzticībā. Es domāju, ka tieši laukos vēl joprojām vislabāk redzams, ko nozīmē atbildība, kopības sajūta un paļāvība uz savu darbu. Te arī rodas īstais saimnieku gars.
Vērtīgā pieredze
Vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu strādājis pašvaldībā – sākot ar darbu Grobiņas un Liepājas pašvaldībās, vēlāk Grobiņas novadā un tagad Dienvidkurzemes novadā. Šajā laikā satikti tūkstošiem cilvēku, uzklausīti viņu stāsti, vajadzības un cerības. Tāpēc varu teikt par sevi: cilvēkam, kurš ilgus gadus mācījies no sabiedrības pieredzes un strādājis iedzīvotāju labā, ir pienākums savas zināšanas nodot tālāk.
Dienvidkurzeme ir Latvijas lielākais novads. Katram pagastam un katram ciemam ir savs raksturs, tradīcijas un dzīves ritms. Rucavā cilvēku ikdiena atšķiras no dzīves Apriķos, Aizvīķos un Aizputē, taču visus vieno vēlme dzīvot droši, mierīgi un ar pārliecību par nākotni. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais uzdevums – panākt, lai cilvēks savā valstī justos vajadzīgs un atzīts.
Šodien daudz runājam par robežām, armiju, kiberdrošību un notikumiem pasaulē. Tas viss ir svarīgi, tomēr gribētu uzsvērt, ka drošība sākas daudz tuvāk – cilvēka mājās un ģimenē. Tā ir pārliecība, ka būs darbs, maize uz galda, iespēja izskolot bērnus un mierīgas vecumdienas.
Drošība sākas mājās
Laukos cilvēki joprojām labi saprot pašpietiekamības nozīmi. Mums ir zeme, meži, ūdens, pārtika un darba tikums. Ja cilvēks ir paēdis, atpūties un mierīgs par savu ģimeni, viņš var strādāt, radīt un palīdzēt citiem. Tieši tur, manuprāt, slēpjas īstā valsts stiprība.
Ne velti mūsu vecāki un vecvecāki vienmēr rūpējās par sakņu pagrabu, malkas krājumiem un ūdeni. Šodien daudzi par to pasmaida, taču pēdējo gadu notikumi Eiropā apliecina, ka gudra saimniekošana nekad nezaudē vērtību. Gribu uzsvērt, ka katrai ģimenei vajadzētu padomāt par elementāru drošības rezervi – ūdeni, pārtiku, medikamentiem un nelieliem skaidras naudas uzkrājumiem.
Pirms kāda laika redzējām, kas notika Spānijā plašā elektroapgādes pārtraukuma laikā. Kad pazūd elektrība, bankomāti un maksājumu sistēmas vairs nedarbojas. Tad pēkšņi atkal svarīgas kļūst pavisam vienkāršas lietas – ūdens, gaisma, siltums un cilvēku savstarpējā palīdzība. Tas ir nopietns atgādinājums, ka tehnoloģijas nevar pilnībā aizvietot praktisko sagatavotību.
Kopienas spēks
Tikpat svarīga ir kopienu drošība. Dienvidkurzemē darbojas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības vairāk nekā septiņpadsmit vietās. Tie ir cilvēki, kuri negaida rīkojumus no Rīgas, bet vajadzības gadījumā pirmie steidzas palīgā saviem kaimiņiem. Šādas iniciatīvas ir viens no mūsu valsts lielākajiem spēkiem.
Arī man dzīvē bijusi situācija, kad palīdzība bija vajadzīga nekavējoties. Aizdegās pirtiņa, un tieši vietējie brīvprātīgie bija klāt dažu minūšu laikā. To nevar aizvietot neviena centralizēta sistēma. Tāpēc mums jāstiprina vietējās kopienas un jāatbalsta cilvēki, kuri gatavi uzņemties atbildību un palīdzēt citiem.
Ļoti būtiska ir arī pārtikas drošība. Lauki nav tikai skaista ainava vai vieta atpūtai. Tā ir Latvijas spēja sevi nodrošināt. Mums jāsargā savi lauki un meži, piekrastes zvejnieku kopienas un vietējie ražotāji. Jūras piekraste, lībiešu ciemi, zemnieku saimniecības un amatnieki nav pagātnes relikvija – tā ir mūsu nākotnes bagātība. Es novēlētu, lai katram pilsētniekam būtu atsaucīgi radi laukos.
Valsts atbildība
Dienvidkurzemes cilvēki vienmēr pratuši strādāt un radīt. Tirdziņos, amatnieku darbnīcās un mazajos uzņēmumos redzam īstu uzņēmību. Manuprāt, valstij daudz vairāk jāuzticas cilvēkiem un jāļauj viņiem strādāt, nevis jāpārslogo ar bezgalīgiem noteikumiem un birokrātiju.
Uzskatu, ka valsts pārvaldē nepieciešama lielāka skaidrība un noteiktība. Ja valdība kaut ko sola, tam jāseko konkrētai rīcībai. Varbūt jāsola mazāk, bet tas, ko sola, ir jāizdara. Savukārt, ja kaut ko nav iespējams paveikt, tas cilvēkiem godīgi jāpasaka. Ļaudis vēlas saprast, kāda būs valsts attīstība, kādi ir mērķi un kāpēc tiek pieņemti konkrēti lēmumi. Pārāk bieži sabiedrībai tiek pasniegti sarežģīti skaidrojumi, nepasakot galveno – ko tas nozīmēs ikdienas dzīvē.
Pēc administratīvi teritoriālās reformas daudziem radās sajūta, ka viņi attālinājušies no lēmumu pieņemšanas. Es domāju, ka reforma nebija līdz galam pārdomāta. Pirms tik lielām pārmaiņām vajadzēja rūpīgāk izvērtēt iepriekšējo novadu pieredzi un vairāk ieklausīties vietējos iedzīvotājos. Ja nepieciešams, kādu novadu vajadzētu sadalīt.
Tomēr esmu pārliecināts, ka arī lielā novadā iespējams saglabāt savu identitāti un kopības sajūtu. To lieliski pierāda Dziesmu un deju svētki. Kad mūsu cilvēki tautastērpos satiekas Rīgā, uzreiz redzams, cik stipra ir Dienvidkurzemes piederības sajūta. Tie ir brīži, kad saprotam – mēs esam viena kopiena.
Zināšanu nozīme
Daudz runājam arī par kiberdrošību un tehnoloģijām. Uzskatu, ka digitālās prasmes mūsdienās ir tikpat svarīgas kā lasītprasme. Gan jauniešiem, gan senioriem jāzina, kā rīkoties ar internetbanku un citiem elektroniskajiem pakalpojumiem, kā arī jāspēj pasargāt sevi no krāpniekiem.
Tāpēc ļoti nozīmīga ir bibliotēku un sabiedrisko organizāciju loma. Tieši tur cilvēkiem ir iespēja apgūt praktiskas zināšanas. Ne visi var uzreiz saprast sarežģītas tehnoloģijas, bet, ja kāds mierīgi izskaidro un palīdz, kļūst daudz vieglāk. Gribētu uzsvērt, ka mācīšanās nebeidzas līdz ar skolas absolvēšanu. Mūsdienās zināšanas jāapgūst visu mūžu. Arī es pats ikdienā turpinu mācīties no cilvēkiem, ar kuriem satiekos.
Latvijā nevajag baidīties mācīties arī no citām valstīm. No somiem daudz varam pārņemt izglītības jomā, Singapūra ir labs ilgtermiņa attīstības plānošanas piemērs, savukārt Lietuva rāda, kā var ātri pieņemt ekonomiskus lēmumus. Nevajag visu izgudrot no jauna, ja pasaulē jau ir labi piemēri.
Vienlaikus svarīgi saglabāt savu identitāti, proti, Latvija nekad nekļūs stipra, tikai kopējot citus. Mūsu spēks ir cilvēkos, valodā, kultūrā, laukos un spējā saglabāt cilvēcību.
Ikviena vērtība
Ļoti svarīga ir jaunā paaudze. Manuprāt, vairāk jāuzticas jauniešiem. Pārāk bieži vecākā paaudze mēģina viņu vietā izlemt, ko viņiem vajag. Taču jaunie cilvēki paši labi zina savas vajadzības un redzējumu. Mūsu uzdevums ir dot viņiem iespēju augt, strādāt un veidot ģimenes Latvijā. Ja jaunietis redzēs, ka savā novadā var dzīvot cienīgi, viņš paliks šeit, nevis dosies prom.
Laukos cilvēki vienmēr sapratuši personīgās atbildības nozīmi. Ja katrs izdara savu mazo darbu, ieguvēji ir visi. Tā ir vienkārša patiesība, kuru nevajadzētu aizmirst. Es uzskatu, ka valstij daudz vairāk jābalstās uzticībā saviem pilsoņiem, nevis aizdomās. Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz gudru, čaklu un patriotisku cilvēku, kuri vēlas strādāt savas valsts labā.
