Latvijas dārzu renesanse ir uz naža asmens. Dārzkopības institūta pastāvēšanas pamats – “Latvijas valsts mežu” zinātnes finansējums – pašlaik ir apdraudēts.
Latvija riskē zaudēt savu pašapgādes neatkarību un pašu radīto intelektuālo mantojumu.
Saimnieks, kurš raugās nākotnē, stāda augļu dārzu nākamajām paaudzēm. Šis senais latviešu viedums šajā pavasarī iedzīvināts vairākās Vidzemes pašvaldībās. Kopīgās stādīšanas talkās bērni, seniori, pedagogi un politiķi apvienoja spēkus, lai Vidzemes bērnudārzos un sociālās aprūpes centros un muižā stādītu augļu kokus, krūmus un rozes. Tomēr aiz šī idilliskā pavasara darba slēpjas daudz dziļāks stāsts par mūsu tautas gēniem un šodienas politiskajām cīņām par Latvijas dārzkopības nākotni.
No muižas dārzniekiem līdz Pēterburgas vezumiem
Vissavienojamākā un zīmīgākā vieta šādai iniciatīvai, bez šaubām, ir Gulbenes novada Lizums. Tieši Lizuma muižā savas profesionālās gaitas savulaik uzsāka un dzīvoja viens no Latvijas modernās augļkopības pamatlicējiem – leģendārais selekcionārs Vilis Lauskis (1887–1944). Viņa mūža slavenākais veikums – tautā tik ļoti iemīļotā ābolu šķirne ‘Krapes cukuriņš’ – joprojām ir dzīva. Vietējie iedzīvotāji vēl zina stāstus no saviem vecākiem un vecvecākiem, kā Lauska selekcionētie āboli savulaik vezumos vesti pat uz tālās Pēterburgas tirgiem.
Godinot šo mantojumu, Lizuma centrālajā parkā, tieši blakus skolai, tika iestādītas piecas jaunas, raženas ābeles, kuru augļus jau drīz varēs baudīt vietējie skolēni. Tam ir ne tikai praktiska, bet arī simboliska nozīme.
“Šeit kādreiz bija mazie lauciņi. Mēs kā skolēni nācām mācīties darb- mācību un darboties ar zemi – rakām, atbrīvojām no nezālēm, stādījām. Pēc tam skolotāja nāca un lika atzīmes par to, cik smuki un precīzi pa līnijām viss izdarīts, vai nav palikuši akmeņi un nezāles. Tā mūs novērtēja un mācīja mīlēt darbu,” atmiņās dalās Lizuma pagasta uzņēmējs un Gulbenes novada domes deputāts Normunds Audzišs.
Mellenes “Nākotnei” un ābeles senioriem
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Gulbenes novada nodaļas organizētais pavasara darbu maratons aptvēra plašu reģionu. Aprīlī Gulbenes pirmsskolas izglītības iestādē “Nākotne” (3. pilsētas bērnudārzā) mazie audzēkņi kopā ar pieaugušajiem stādīja krūmmellenes. Latvijā šī kultūra kļūst aizvien populārāka – tās ir saldas, sulīgas un transportēšanā izturīgākas par savām meža māsām. Pasākumā līdzās bērniem zemi raka un stādus cilāja ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze, deputāts Normunds Audzišs, kā arī vietējie biedri – Artūrs Graudiņš, Linda Cīrule, Paula Leite-Berģe, Jānis Barin- skis, Anna Pilmane un Vijārs Griķis. Par čaklo darbu bērnus ar tūlītējiem gardumiem palutināja vietējie atbalstītāji – “Ķelmēnu” maizes ceptuve, “Dimdiņi”, “Skrīveru Saldumi” un popkorna meistari.
Tajā pašā laikā līdzīgas talkas norisinājās sociālās aprūpes centros “Dzērves” un “Siltais”. Tur kopā ar iestāžu darbiniekiem un ZZS biedriem – Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieku Gunāru Babri un Saulcerīti Indričevu – seniori stādīja ābelītes. Daudziem sirmgal- vjiem, kuri savulaik paši kopuši savas saimniecības, šis brīdis raisīja aizkustinājumu.
“Bērnudārzā bērni ēdīs ogas un ābolus pēc kāda laika, un arī senioriem sociālās aprūpes centros būs savs ābeļdārzs. Es nevaru iedomāties situāciju, ka mūsu seniori, kuri visu mūžu rūpējušies par Latvijas laukiem, tagad dzīvotu bez iespējas aiziet savā dārzā un noplūkt ābolu no koka. Mēs stādām, lai viņiem šādi dārzi būtu,” uzsver Armands Krauze.
Stafeti pārņēma arī citas Vidzemes puses: Cēsu pilsētas pansionāta dārzā jaunas ābeles palīdzēja stādīt Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa un Cēsu novada deputāti Hardijs Vents un Jānis Goba. Savukārt Limbažu novada Ozolmuižas parkā (Brīvzemnieku pagastā), pateicoties Lindas Cīrules ieguldījumam, tagad līdzās ābelēm, ķiršiem un plūmēm krāšņi ziedēs arī slavenās “Ikšķiles rozes”. Visi sarūpētie augļu koku stādi nākuši no pazīstamās Jāņa Zilvera audzētavas “Pīlādži” – šie stādi audzēti Vidzemes augstienē, tāpēc ir rūdīti un gatavi vietējiem skarbajiem ziemas vējiem un salam.
Padomju absurds un dārzs kā pretošanās forma
Vēsturiski latviešiem tiesības uz savu dārzu ir bijis kas vairāk nekā tikai pārtikas avots – tā bija pretošanās sistēmai. Padomju okupācijas gados Maskavas plānotāji bija lēmuši, ka Baltijai jākoncentrējas teju tikai uz piena un gaļas lopkopību. Augļus, ogas un graudus pārtikai rūpnieciskos apjomos plānoja audzēt PSRS dienvidu republikās. Tā kā valsts apgādes sistēma bija neefektīva un augļi no dienvidiem līdz Latvijas veikaliem nonāca reti un pārsvarā sabojājušies, latvieši kā dārzkopju tauta paļāvās uz sevi.
Izpaudās latvieša viensētnieka gēns. Ap pilsētām masveidā sāka veidoties mazdārziņu kooperatīvu kolonijas (Rumbulā, Jumpravsalā, pie lidostas u. c.), kur pilsētnieki pavadīja brīvdienas. Savukārt laukos, pie vēl neiznīcinātajām viensētām, personīgās palīgsaimniecības (atļautie 0,5–0,6 ha) spēja saražot milzīgu daļu no valstī patērētajiem kartupeļiem, dārzeņiem un ogām. Kolhozi ar to nespēja tikt galā. Vēl vairāk – šie privātie dārzi neoficiāli apgādāja un glāba pat Krievijas lielpilsētu tirgus, kur Latvijas dārznieki veda savus agro pavasara ziedus un ābolus.
Vai brīvprātīgi atgriezīsimies pagātnē?
Šodien Latvijas dārzkopība ir piedzīvojusi jaudīgu atdzimšanu. Tās zinātniskā sirds pukst Dārzkopības institūtā Dobelē. Turpinot leģendārā dārznieka Pētera Upīša iesākto, mūsdienu selekcionāri – tostarp vadošie pētnieki Edīte Kaufmane, Laila Ikase un Gunārs Lācis – ir radījuši jau vairāk nekā 80 unikālas augļu un dārzeņu šķirnes, kas ir perfekti pielāgotas mūsu kaprīzajam klimatam.
Dobeles laboratorijās vēsturiskais latviešu darba tikums šodien ir apvienots ar DNS analīzēm un modernākajām bezatlikumu pārstrādes tehnoloģijām, pārvēršot Latviju par modernāko augļkopības pētniecības centru Baltijā.
Tomēr šī dārzkopības renesanse šobrīd ir nonākusi uz naža asmens. Institūta pastāvēšanas pamats – “Latvijas valsts mežu” zinātnes finansējums – pašlaik ir apdraudēts, jo Valsts kontrole un atsevišķi politiskie spēki tā lietderību ir apšaubījuši.
Pamatots ir jautājums: vai mēs ar sabiedrības pasivitāti brīvprātīgi vēlamies atgriezties padomju laika realitātē, kad vietējā saimnieciskā darbība tika apspiesta, bet augļus un pārtiku ieveda no ātzemēm?
Ja valsts prioritāte ražošanas un zinātnes vietā kļūs tikai par ideoloģisku biotopu, lāču, čūsku un krupju vērošanu, pilnībā aizliedzot saimniecisko darbību, Latvija riskē zaudēt savu pašapgādes neatkarību un pašu radīto intelektuālo mantojumu. Koks aug līdzi paaudzēm, bet tam ir vajadzīga zeme un valsts, kas novērtē savus saimniekus.
