Atbalsts ģimenēm, senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām — tās ir jomas, kurās talsiniekam, labklājības ministra padomniekam un daudzbērnu ģimenes tēvam Kasparam Maguram ir ne tikai profesionāla pieredze, bet arī personīgs dzīves stāsts. Vairāk nekā desmit gadus viņš ir Zaļo un Zemnieku savienības rindās.
«Esmu rūpīgi vērtējis politiskos spēkus Latvijā un esmu pārliecināts, ka ZZS ir tas spēks, kas ar pragmatismu un konstruktīvu pieeju spēj paveikt daudz un ir tie, kas ne tikai runā, bet arī izdara,» uzsver Magurs. «Saeimas vēlēšanās kandidēšu pirmo reizi. Līdz šim aktīvi darbojos pašvaldību līmenī. Šobrīd ar ģimeni dzīvoju Ķekavas novadā, bet manas dzimtās un sirds mājas ir Talsos, tāpēc kandidēšu no Zaļo un Zemnieku Savienības (ZZS) Kurzemes saraksta.»
ZZS kā prioritātes skaidri izvirza sabiedrības labklājību, veselību un latviešu tautas ataudzi. Tomēr Magurs uzsver — aiz katras politikas ir konkrēti cilvēki un viņu stāsti.
«Cilvēki, kuriem atbalsts vajadzīgs visvairāk, to bieži saņem par vēlu. Tie ir cilvēki ar smagām, praktiski neārstējamām slimībām un viņu tuvinieki, kuri šo smagumu nes ikdienā. Tāpēc Latvijā ir jāstiprina paliatīvā aprūpe — ne tikai medicīniski, bet arī cilvēcīgi.»
Viņš iestājas par jauniem pakalpojumiem — īslaicīgu aprūpi un tā saukto «atelpas brīdi», kas dotu iespēju tuviniekiem atgūt spēkus. Tāpat būtisks ir psiholoģiskais atbalsts — sarunas, atbalsta grupas, līdzcilvēku klātbūtne. «Arī stipriem cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts,» viņš piebilst.
Personīgā pieredze šīs tēmas padara īpaši sāpīgi reālas. Dēlu Rūdolfu pēc smaga negadījuma izglāba ārsti, taču cīņa turpinās ik dienu. «Ja mēs paši necīnītos, sistēma mūsu bērnu vienkārši norakstītu,» atklāti saka Magurs.
Tieši tāpēc viņš aktīvi virza iniciatīvu un uzrunā pašvaldības un partnerus par speciālu higiēnas telpu jeb «changing places» izveidi publiskās vietās. «Tas ir vienkāršs, bet cilvēkiem ļoti vajadzīgs risinājums. Bez šādām iespējām ģimenes bieži vien ir spiestas dzīvot ierobežoti — neiet uz pasākumiem, nepaliek pilsētā ilgāk, jo nav, kur parūpēties par savu bērnu.»
Magurs uzsver arī vienlīdzības principu: «Šobrīd pilngadīgām personām ar invaliditāti atbalsts atšķiras atkarībā no diagnozes vai vecuma. Tas nav taisnīgi. Esmu iestājies par to, lai šī nevienlīdzība tiktu novērsta pēc iespējas ātrāk. Pabalstam jābūt vienādam visiem — vismaz 413 eiro apmērā, ar regulāru pārskatīšanu.»
Vienlaikus viņš atzīst — pēdējos gados ir panākti arī konkrēti uzlabojumi. Ir izdevies panākt būtisku atbalsta pieaugumu ģimenēm — piemēram, bērna kopšanas pabalsts pieaudzis no 171 līdz 298 eiro mēnesī, stiprināts atbalsts aizbildņiem un adoptētājiem, kā arī paplašināts ģimenes valsts pabalsts studentiem. «Tas ir solis pareizajā virzienā, bet mēs nedrīkstam apstāties pusceļā.»
Viņš kritiski vērtē arī valsts prioritātes: «Mēs joprojām redzam gadījumus, kad nauda tiek tērēta projektiem, kas nav steidzami, kamēr cilvēkiem ar reālām vajadzībām tās pietrūkst. Tas ir jāmaina.»
Tomēr Magurs nav no tiem, kas redz tikai problēmas. «Daudz kas ir mūsu pašu rokās. Latvijā ir stipri cilvēki, uzņēmīgas ģimenes un milzīgs potenciāls.»
Balstoties gan profesionālajā pieredzē, gan personīgajā dzīvē, viņš skaidri redz virzienu: Latvijai jābūt valstij, kurā ģimenes ir vērtība, seniori — cienīti, un ikviens cilvēks, arī ar īpašām vajadzībām, var dzīvot cieņpilnu un pilnvērtīgu dzīvi.
