Latvijā arvien biežāk rodas sajūta, ka valsts budžets tiek izmantots nevis sabiedrības kopējām vajadzībām, bet konkrētas ideoloģijas uzturēšanai. Un tas notiek ar nodokļu maksātāju naudu. Gadu no gada valsts piešķir miljonus dažādiem projektiem, nevalstiskajām organizācijām un medijiem caur tādām struktūrām kā Sabiedrības integrācijas fonds un Mediju atbalsta fonds. Oficiāli šo programmu mērķis ir stiprināt demokrātiju, veicināt sabiedrības saliedētību un atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku. Taču, paskatoties uz finansētajiem projektiem, arvien biežāk rodas jautājums, vai šī sistēma tiešām kalpo visai sabiedrībai.
Sabiedrībā arvien biežāk izskan kritika, ka valsts finansējums regulāri nonāk pie organizācijām un iniciatīvām, kas pārstāv ļoti konkrētu ideoloģisku virzienu. Tās organizē kampaņas, veido sociālpolitiskus projektus un aktīvi iesaistās publiskajā diskusijā, bieži vien ar skaidru politisku pozīciju. Demokrātijā tas pats par sevi nav nekas slikts. Ikvienai organizācijai ir tiesības paust savus uzskatus un piedalīties sabiedriskajā diskusijā. Problēma sākas brīdī, kad šī ideoloģiskā aktivitāte tiek finansēta no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka cilvēki ar ļoti dažādiem uzskatiem, uzņēmēji, skolotāji, strādnieki un pensionāri ar saviem nodokļiem tiek piespiesti finansēt ideoloģiju, kurai viņi paši var arī nepiekrist.
Tajā pašā laikā daudz retāk redzam valsts programmas, kas atbalstītu iniciatīvas uzņēmējdarbības stiprināšanai, darba kultūras attīstībai, ģimeņu stabilitātei vai demogrāfijai. Tieši šīs lietas nosaka valsts ilgtermiņa attīstību un cilvēku vēlmi strādāt, veidot uzņēmumus un audzināt bērnus Latvijā. Rezultātā veidojas absurda situācija. Cilvēki, kuri strādā, maksā nodokļus un uztur valsts budžetu, redz, ka daļa šīs naudas tiek izmantota ideoloģisku kampaņu finansēšanai. Vēl problemātiskāk ir tas, ka organizācijas un mediji, kas saņem valsts finansējumu, pēc tam paši kļūst par aktīviem politiskās diskusijas dalībniekiem. Tie kritizē vienus politiskos spēkus, atbalsta citus un cenšas ietekmēt sabiedrisko domu.
Demokrātija nozīmē ideju konkurenci. Taču ideju konkurence nevar būt godīga situācijā, kur vienai ideoloģijai ir pieejams valsts finansējums, bet citām tāda iespēja nepastāv. Valsts budžets nepieder politiķiem vai ierēdņiem. Tas pieder nodokļu maksātājiem. Tie ir cilvēki, kuri strādā, veido uzņēmumus un uztur valsti. Tāpēc nodokļu maksātāju nauda nedrīkst kļūt par instrumentu ideoloģisku projektu finansēšanai. Valsts uzdevums nav pāraudzināt sabiedrību vai noteikt vienu pareizo domāšanas virzienu. Valsts uzdevums ir radīt stabilu vidi, kurā cilvēki var strādāt, veidot uzņēmumus, audzināt bērnus un plānot savu nākotni. Ja Latvijā patiešām vēlamies demokrātiju ar brīvu ideju konkurenci, tad jāsāk ar vienkāršu principu. Valsts nedrīkst finansēt ideoloģiju par nodokļu maksātāju naudu.
