Zaļo un Zemnieku savienība valsts budžeta veidošanas procesā ir pārliecinoši aizstāvējusi savas prioritātes demogrāfijas, nacionālās drošības un tautsaimniecības jomās. Tagad valsts finanšu plānu nākamajam gadam vētīs parlamenta deputāti. Kādas ir ZZS pozīcijas turpmākajā budžeta izstrādē un cik lielā mērā būs iespējams tās nostiprināt – plašāk skaidro ZZS valdes priekšsēdētāja vietnieks un Saeimas deputāts Uldis Augulis.
Kā Zaļo un Zemnieku savienībai veicies, aizstāvot savas prioritātes nākamā gada valsts budžetā?
Koalīcijā nevienam nebija iebildumu, ka ir nepieciešams atbilstošs finansējums aizsardzības nozarei, kas ir pamats valsts drošībai. Savukārt nākamā prioritāte, par kuru Zaļo un Zemnieku savienība stingri iestājas, ir atbalsts ģimenēm ar bērniem, proti, finansējums demogrāfijas situācijas uzlabošanai. Vēl gada sākumā nācu klajā ar virkni priekšlikumu šajā jomā, saņemot arī valsts prezidenta atbalstu.
Tas ir plānveidīgu pasākumu kopums ar mērķi stiprināt sabiedrībā ģimenes vērtības, palielināt atbalstu bērnu audzināšanai un tādā veidā veicināt dzimstību. To vidū, piemēram, dzimstības pabalsta palielināšana no 421 eiro līdz 600 eiro. Būtisks arī bērna kopšanas pabalsta palielinājums no 171 eiro līdz teju 400 eiro, un tā piesaiste vidējai ienākumu mediānai. Koalīcijas sarunās mūsu plānotais palielinājums gan tika samazināts, bet tas nebūt nenozīmē to, ka mēs nevarēsim atgriezties pie šī jautājuma Saeimā.
Svarīgi, ka esam panākuši lielāku atbalstu ārpus ģimenes aprūpē esošajiem bērniem ar mērķi veicināt iespējas atrast tiem audžuģimenes.
Esam arī panākuši to, ka valsts turpinās izmaksāt 75% apmērā pabalstu strādājošiem vecākiem. Citi politiskie spēki gan apgalvojuši, ka tas ir populistisks priekšvēlēšanu gājiens, taču mēs vienmēr esam rīkojušies praktiski, domājot par ieguvumiem sabiedrībai.
Tāpat ir būtiski, ka esam panākuši atbalsta lauksmainiekiem saglabāšanu šā gada līmenī.
Pēdējā laikā arvien augošas dzīves dārdzība deldē dzīves kvalitāti.
Jā, un ir vairāki soļi, ko ZZS ir paveicis, lai mazinātu šo slogu: tas ir samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) noteiktiem pārtikas produktiem, neapliekamā minimuma palielināšana, un, protams, arī minimālās algas palielināšana, tāpat ir paplašināts cilvēku loks, kuriem attiecināma pilna pensiju indeksācija.
Vēl viens ZZS ierosinājums, ko esam īstenojuši, gan atrisinot to citādi, ir PVN samazināšana medikamentiem. Proti, no nākamā gada tiks noņemta maksa par receptēm, un tādējādi sasniegsim tādu pašu rezultātu.
Cik lielas iespējas ir uzlabot nākamo valsts budžetu Saeimā?
Valdība iesniedz Saeimā budžeta likumprojektu, un tieši deputāti pieņem par to gala lēmumu. Es negribētu, ka tautas pārstāvji darbotos kā balsošanas mašīna un apstiprinātu dokumentu kaudzīti, ko mums noliek priekšā. Parlametam ir pilnvērtīgi jāiesaistās budžeta veidošanas darbā.
Ir palikuši ZZS priekšlikumi, par kuriem mēs turpināsim iestāties, vērtējot budžetu Saeimā. Piemēram, tas ir jautājums par bāzes pensiju ieviešanu, un vispirms – cilvēkiem no 85 gadu vecuma.
Atbalstām arī samazinātu PVN ēdināšanas nozarei, kas dotu tai lielāku iespēju attīstīties un tādējādi papildināt valsts budžetu.
ZZS turpina iestāties par daudz stingrāku taupību publiskajā sektorā. Cik liels šajā ziņā ir koalīcijas partneru atbalsts vai pretestība?
Visās sarunās esmu uzsvēris, ka mums nebūt nepietiek ar izdevumu samazinājumiem valsts iestādēs, kas ir panākti šobrīd. Mums jāveic daudz nopietnāki soļi, tostarp, iestāžu ap vienošana. Piemēram, pēc Valsts kontroles norādījuma ir iespējams Valsts izglītības attīstības aģentūru pievienot Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA) – iestāžu funkcijas lielā mērā pārklājas. Pievienot tieši NVA, jo tai ir lielāka pieredze un dar bības lauks attiecīgos jautājumos. Es biju izteicis šādu priekšlikumu vēl izglītības ministres Mārītes Seiles laikā. Bet politisku apsvērumu pēc tolaik Vienotība šo jautājumu nav vēlējusies risināt. Abas aģentūras ir tikai viens piemērs, un tādi ir vairāki.
Man ir iespēja, balstoties uz savu pieredzi, kritiski izvērtēt publiskā sek tora lietderību vairāku gadu griezu mā. Lielās finanšu un pārvaldes krī zes laikā, 2008.-2010. gados, bija krasi jāsamazina resursi daudzās jomās, un tas arī bija mudinājums optimizējot sakārtot un darīt lietderīgāku dažādu valsts funkciju izpildi. Atskatoties uz tā laika situāciju, kurā bija jāpieņem skarbi lēmumi, lai Latviju būtu iespē jams “izvilkt”, un salīdzinot to ar mūs dienām, redzu, ka vēl ir daudz vietu valsts pārvaldē, kur varētu ietaupīt – kaut vai atsakoties no kādām funkci jām, kas cilvēku dzīvi nemainītu.
Ko darīt ar samilzušu Latvijas ārējo parādu?
Intensīvi jāstrādā pie tā, lai mēs restrukturizētu visus aizdevumus un procentmaksājumus, piemēram, pagarinot atmaksas termiņus, lai iz devumi tik strauji neaugtu, kā tas ir paredzēts šobrīd, kad parāds veļas gluži kā sniega bumba. Ierobežojot izdevumus, nepieciešams vairot ie ņēmumus, vienlaikus mazinot valsts parādu.
Kāpēc līdz šim tas netika darīts? Politiskas gribas trūkums?
Notika Eiroparlamenta vēlēšanas, nodokļu reforma pagājušajā gadā, sekoja atbalsts veselības nozarei un pašvaldību vēlēšanas. Politisku apsvērumu dēļ visu laiku esam aizņēmušies un ņēmuši klāt, bet mums jārēķinās arī ar to, ka procentu izdevumi katru gadu aug. Neviens neaizņemsies naudu, nezinot, kā to atdot. Aizņemties, lai tikai atdotu parādu, – tas ir ceļš uz bankrotu. Tāpēc ir rūpīgi jāseko līdzi, kā šī nauda tiek ieguldīta. Man nepatīk vārds “tērēta”, tāpēc uzsveru – ieguldīta. Pie mēram – aizsardzības spējās. Mums ir jābūt pietiekami spēcīgiem, lai ne kļūtu par vājo ķēdes posmu sabiedroto vidū.
ZZS noturēja savu pozīcijas bu džeta sarunās, un panāktas prin cipiālas vienošanās ar koalīcijas partneriem. Vai gaidāms, ka tagad budžeta apspriešana parlamentā ritēs raitāk?
Pieļauju, ka varētu būt mēģinājumi kādas ZZS aizstāvētās pozīcijas mazināt vai neieviest pilnā apmērā uzreiz. Esam gan pierādījuši, ka budžeta veidošanas procesā rīkojamies izlēmīgi un neejam viena vai otra politiskā spēka pavadā.
Vēl vēlos piebilst, ka domstarpības koalīcijā par citiem jautājumiem vajag nošķirt no nākamā gada budžeta veidošanas. Politiķiem nevajadzētu vienam uz otru apvainoties asās diskusijās, un saglabāt racionālu attieksmi pret galvenajiem darāmajiem darbiem. Var jau “ievilkt” dienas kārtībā vai jebkuru pretrunu raisošu jautājumu un spekulēt ar to, draudot un stūrgalvīgi nostājoties vienā pozīcijā, bet tas neveicinās valstiski svarīgu jautājumu risināšanu. Ir jābūt saprātīgiem un jāstrādā.
