Latvijas demogrāfijas jomā nav vietas politiskajām spēlēm, valstij steidzami jārīkojas, lai radītu labvēlīgu augsni tautas ataudzei – uzsver labklājības ministrs Reinis Uzulnieks. Viņš ir gatavs stingri iestāties par šim nolūkam nepieciešamo papildus finansējumu Labklājības ministrijai un arī uzņemties koordinēt demogrāfiskās politikas attīstības plāna izpildi.
Cik veiksmīgi rit darbs, īstenojot Latvijas demogrāfiskās politikas attīstības virzienus un arī nodrošinot tam nepieciešamo papildus finansējumu?
Ejam uz priekšu pārliecinoši, balstoties uz sadarbību starp iesaistītām ministrijām. Manuprāt, nopietnu šķēršļu tam nebūs – arī valdības deklarācijā demogrāfiskā politika ir svarīgākā prioritāte blakus nacionālajai drošībai. Šā gada februārī iesniedzām valdībā demogrāfiskās politikas attīstības plānu, kurā ir rīcību kopums noteikto virzienu ietvaros, to vidū, gan Labklājības ministrijas pabalsti, gan Ekonomikas ministrijas risinājums jauno ģimeņu mājokļa jautājumam, gan Veselības ministrijas un VARAM atblasts jaunajām māmiņām.
Plāns tapis sadarbībā ar visām 14 ministrijām un Valsts kanceleju, tas ir detalizēti caurskatīts kopā ar ekspertiem, zinātniekiem un nevaldības organizāciju pārtāvjiem, proti, sagatavots pamatīgi. Kā esmu vienojies ar kolēģiem, Demogrāfisko lietu padomē konceptuāli nolemsim, ka šo plānu virzām uz priekšu un sekojoši, pēc ministru kabineta apstiprinājuma, nolemsim par finansējumu.
Zīmīgi, ka Valsts prezidents arī uzsvēris nepieciešamību rast resursus šim plānam. Labklājības ministrijai vajadzīgais papildus finansējums man ir skaidri definēts, atliek politiski stingri iestāties par to šajā sarežģītā ekonomiskajā situācijā valstī.
Iestāsieties par papildus finansējumu Labklājības ministrijai nākamajos valsts budžeta grozījumos?
Jā, tā būs. Pirms dažiem mēnešiem nācu klājā ar priekšlikumu paredzēt 155 miljonus eiro Labklājības ministrijai demogrāfijas politikas īstenošanai. Taču, izprotot ekonomisko situāciju valstī un apsriežoties ar nevaldības organizāciju pārstāvjiem un ekspertiem, esam palikuši pie pašreiz neatliekamajām vajdzībām 78 miljonu apmērā, kuros ietilpst bērnu kopšanas pabalsta dubultošana, piedzimšanas pabalsts, kā arī ārpusģimenes aprūpe, jo mums trūkst audžuģimeņu un bērnu aizbildņu. No šī papildus finansējuma apjoma es neatkāpšos.
Savukārt Ekonomikas ministrija ir paredzējusi no esošiem resursiem atbalstu mājokļa jautājuma risināšanai, tostarp, zemo īres dzīvokļu programmai. Zināms, ka reģionos jaunām ģimenēm ir daudz grūtāk saņemt mājokļa kredītu. Šo jautājumu esmu apņēmies risināt sarunās ar bankām. Arī Veselības ministrija iesaistīsies plāna īstenošanā esošo resursu ietvaros.
Vai paliek spēkā demogrāfijas politikas trīs galvenie virzieni: ikviens bērns ir vērtība; kvalitatīva dzīves vide; iedzīvotāju migrācija un reemigrācijas veicināšana?
Jā, tie ir spēkā. Vēl gribētu precizēt, ka sarunās ar nevaldības sektora pārstāvjiem izkristalizējušās šādas steidzamās prioritātes: vairot ģimenes vērtības, sakārto mājokļa jautājumu, nodrošināt atbilstošu veselības aprūrūpi un bērnu pieskatīšanas iespējas.
Nauda vien, tiesa, nebūt nav vienīgais līdzeklis mērķu sasniegšanai.
Protams, nauda uzreiz neatrisinās demogrāfisko situāciju Latvijā, un bērni pēkšņi nesāks dzimt. Taču tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Tāpat ir svarīgs mājokļa jautājums, pabalsti, izgītības un veselības jautājumi – tie ir vairāki. Turklāt tautas ataudzes radīšanai ir nepieciešams zināms laiks. Piemēram, vēl salīdzinoši nesenā pagātnē Latvijā bērni dzimuši vecākiem vidēji 24 gadu vecumā. Tagad šis vecums ir no 29 līdz 30 gadiem. To zināmā mērā izskaidro, tā dēvētā, demogrāfiskā bedre, ko pieredzējām 1994. un 1995. gadā. Taču pēc diviem, trim gadiem dzimstība varētu palielināties tā iemesla pēc, ka būs atkal vairāk sieviešu auglīgajā vecumā. Lai tas notiktu, valdībai līdz tam laikam jānodrošina viss nepieciešamais, lai izveidotu labvēlīgu dzīves vidi ģimenēm.
Tātad Latvijai ir divi gadi, lai to paveiktu?
Es, protams, vēlētos rīt uz pusdienlaiku! (smaida). Jaunie atbalsta mehānismi ir nepieciešami jau no nākamā gada 1. janvāra, lai parādītu ģimenēm, kuras vēlas pēcnācējus, ka valsts rūpējas par tām. Esmu pārliecināts, ka mēs to paveiksim laikus.
Pats darīšu visu, kas ir manos spēkos. Negribu būt “ķeksīša” ministrs, kurš ieradies “atsēdēt” savā krēslā Skolas ielā 28. Vēlos atstāt vērtīgu un vēsturisku veikumu sabiedrības kopējam labumam. Balstoties uz savu vairākus gadus krāto pieredzi labklājības jomā, ticu, ka tik tiešām to spēju, un apzinos, ka tas ir mans pienākums, un tas ir ārkārtīgi svarīgi Latvijai.
Varam cerēt, ka statistiku par dzimstības kritumu būs iespējams apturēt pēc diviem gadiem?
Es domāju, ka kritums varētu apstāties jau nākamgad, tikmēr, lai vērstu dzimstības dinamiku uz labo pusi, valstij ir jāizdara plānotais: mājas jaunām ģimenēm, darba iespējas, pabalsti un citi atbalsta veidi. Piemēram, ieplānotais bērna kopšanas pabalsta būtiskais palielinājums no 171 eiro uz 422 eiro un tā piesaiste vidējai ienākumu mediānai būs vērā ņemams pamudinājums radīt pēcnācējus. Turklāt ir svarīgi, ka to saņem visi, neatkarīgi no tā, vai ir, vai nav veikuši sociālās iemaksas. Valstī, augot ienākumiem, augs līdzi arī bērna kopšanas pabalsts – līdzīgi, kā notiek pensiju indeksācija. Nebūs tā, ka mēs vienu reizi iedosim naudu un aizmirsīsim par to uz desmit gadiem.
Vēl gan, visticamāk, ir jāpārvar inerce cilvēku domāšanā, pārliecinot, ka Latvijā veidot ģimenes un radīt pēcnācējus, jo īpaši, vairākus, nav ārkārtīgi grūti un ir cienījami un vērtīgi sev un sabiedrībai.
Jā. Manuprāt, liels izaicinājums ir tas, ka pēdējo 15 gadu laikā Eiropas sabiedrības vērtības mainījušās nebūt ne pareizā virzienā. Par to liecina sekas, ko atstājusi liberālā politika un “dzīve tikai sev”, proti, naudas pelnīšana, lai tikai sev nodrošinātu labklājību, atpūtu un izklaidi, vienlaikus uzskatot bērnus par apgrūtinājumu.
Mans ministra pienākums ir stiprināt ģimenes vērtības. Pēdējo trīs mēnešu laikā, būdams teju 30 reģionālajās vizītēs, ik reizi to stāstu, jo sevišķi, uzrunājot jauniešus, un ceru, ka viņiem “aizķersies” doma, ka bērns nav slogs un ka ir svarīgi dzīvi veltīt nevis sev vien, bet gan ģimenei. Zīmīgi, ka tikšanās reizēs ar senioru organizācijām mani neiztaujā par pensijām, jo pensiju sistēma ir labi sakārtota (plānojam bāzes pensijas ieviešanu, ir neapliekamais minimums, no oktobra indeksēsim tās pilnā apmērā), sirmgalvji interesējas par demogrāfijas jomu, piebilstot, ka mazbērni arī lūguši par to pajautāt. Manuprāt, Latvijas sabiedrība un arī Eiropa beidzot saprot, ka demogrāfijas jomā steidzami kaut kas ir jādara. Nesen tikos ar Vācijas vēstnieci, kura norādīja, ka situācija ar bērnu dzimšanu šajā valstī arī ir dramamtiska.
Vēl viens resurss iedzīvotāju skaita palielināšanai ir reemigrācija
Cilvēki vēlēsies dzīvot Latvijā tad, kad šeit jutīsies droši – pasargāti un finansiāli atbalstīti. Mums ir 78 tūkstoši ukraiņu, kuri šeit dzīvo un strādā, un daudzi no viņiem labprāt paliktu. Vēlos uzsvērt: lai integrētos Latvijas sabiedrībā, svarīgākie priekšnoteikumi ir latviešu valodas prasme un cieņa pret tradīcijām un kultūru.
Cik izvērsta līdz šim ir bijusi demogrāfiskā politika Latvijā?
Regulāri veikti pētījumi un analizēta situācija, bet tik padziļināti kā tagad nav bijis. Vēl nekad nav bijis tik plašs sadarbības partneru loks gan no valsts, pašvaldībām, nevaldības sektora un zinātniskās vides. Tas nozīmē, ka mēs skaidri zinām, kurā virzienā doties.
Vai visi politiskie spēki to atbalsta?
Jā. To apliecināja arī Saeimas balsojums par ministru maiņu esošās valdības ietvaros. Es vienīgais ieguvu arī opozīcijas atbalstu – kopā vairāk nekā 70 balsu: par mani iestājās arī Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība. Demogrāfijas jomā nav vietas politiskām spēlēm, te ir nepieciešami praktiski lēmumi, lai mēs tiešām palīdzētu Latvijas sabiedrībai.
Vai Labklājības ministrija būs tā valsts institūcija, kas koordinēs un pārraudzīs demogrāfiskās politikas plāna izpildes procesu?
Esmu gatavs to darīt. Labklājības ministrijas pārziņā ir pabalsti, bet – tā kā ģimeņu atbalsts un demogrāfiskā politika ir ministrijas kompetencē – esmu gatavs šo karogu nest, un citas minisrijas jau apliecinājušas gatavību sadarboties, atsūtot konkrētus priekšlikumus kopīgam darbam.
