03.03.2014

Sācies Jaunais Krimas karš


Iveta Grigule, Saeimas deputāte, Saeimas Ārlietu komisijas sekretāre

Situācija pasaulē pēc Krievijas agresijas Krimas pussalā turpmāk vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Velti ir cerēt, ka Krievijas armija no šīs Ukrainas teritorijas drīz tiks izvesta – nekas par to neliecina. Neatkarībā no tā, ka pagaidām nav lielu upuru, ir pilnīgi skaidrs, ka ir sācies Krimas karš. Un mums ir jāsaprot, gribam mēs to vai nē, šī situācija ietekmēs arī Latviju.

Šobrīd ir saskatāmi divi konflikta turpmākās attīstības scenāriji. Pirmais. Sliktais. Situācija saglabājas tāda tik pat nelabvēlīga, kāda tā ir šobrīd, tomēr tā tiek lokalizēta Krimas pussalā, tādejādi Krima kļūs par ilgstoši iesaldēta konflikta zonu, situācija, kuru pēc tam ir vājas, bet tomēr cerības risināt un atrisināt ar visdažādākajām diplomātiskajām metodēm. Šajā gadījumā konflikts nepāraug aktīvā karadarbībā starp valstīm ar neparedzamām sekām. Otrais scenārijs. Ļoti sliktais. Šobrīd ir redzams, ka Ukrainas valsts nākotne ir atkarīga no tā, vai Ukrainas jaunajai valdībai izdosies apturēt tālāku Ukrainas dezintegrācijas procesu. Ukrainas galvenais uzdevums ir panākt, lai valsts austrumu apgabali – Doņecka, Luganska, Harkova, kuros iedzīvotāju vairākums ir krieviski runājošie, nepakļautos separātistu aicinājumiem un saglabātu lojalitāti valsts jaunajai varai. Tas šobrīd ir vissvarīgāk, jo ja šo uzdevumu neizdosies atrisināt un šos reģionus pārņems nemieri, tam var sekot Krievijas tālāka iejaukšanās Ukrainā. Šajā gadījumā sāksies bruņots konflikts starp divām valstīm.

Kā Latvija var palīdzēt Ukrainai? Mēs, kā maza un līdzīgu situāciju izdzīvojusi valsts, vislabāk jūtam visu situācijas nopietnību, un daudz vairāk kā lielās Eiropas valstis izjūtam apdraudējuma sajūtu. Un tieši tāpat, kā mēs novērtējām ikvienu palīdzību vai pausto atbalstu mums barikāžu dienās, tāpat šobrīd ukraiņu tautai ir vajadzīgs gan mūsu, gan citu valstu atbalsts. Ko tad mēs varam darīt? Mūsu ārpolitikai visos iespējamos līmeņos un formātos ir jābūt ļoti aktīvai. Tas attiecas ne tikai uz diplomātiem, bet arī uz valdību, parlamenta deputātiem, Eiroparlamentāriešiem, ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kuram ir iespēja pausts starptautiski mūsu atbalstu mieram Ukrainā. Ir svarīgi paust vienotu viedokli un uz to aicināt arī citas Eiropas un pasaules valstis. Mums ir stingri jāiestājas par to, lai Asociācijas līgums starp Eiropas Savienību un Ukrainu tiktu maksimāli ātri parakstīts, jo tas dotu papildus aizsardzību ukraiņu tautai un Ukrainas valstij. Tas ir īpaši svarīgi, jo arī Eiropas Savienības atsevišķās dalībvalstīs attieksme pret Ukrainas tuvināšanu savienībai nav viennozīmīga, viedokļi ir dažādi.

Mums visos formātos skaidri jāpauž atbalsts Ukrainas vienotības un nedalāmības principam. Un ne tikai vārdos. Mums jau šobrīd jābūt gataviem kritiskai situācijai, karadarbības gadījumā  gan bēgļiem no nemieros iesaistītajiem reģioniem, gan jābūt gataviem sniegt ukraiņiem nepieciešamo humanitāro un medicīnisko palīdzību.

Visticamāk, ka militāru palīdzību no rietumvalstīm Ukraina nesaņems, tāpēc jo svarīgāk veidot vienotu, Ukrainu viennozīmīgi atbalstošu starptautisku viedokli un mehānismu, kas ļautu ietekmēt Krievijas rīcību, ļautu to turpmāk atturēt no militāras darbības. Un ir pilnīgi skaidrs, ka konflikta eskalācijas gadījumā, tiks pieņemtas starptautiskas sankcijas pret mūsu austrumu kaimiņu. Tāpēc šādai situācijai jau laicīgi jāgatavojas – gan politiski, gan ekonomiski.

Brīdī, kad notikumi Ukrainā ir radījuši bīstamu precedentu, mums, tāpat kā to šobrīd dara Lietuva, ir jāaktualizē jautājums par mūsu valsts drošību un stingri jāpieprasa NATO drošības garantijas. Tā ir daļa no atbalsta pasākumiem, ko Ukrainas un arī mūsu valsts drošībai vajadzētu realizēt diplomātiem, ministriem un parlamentāriešiem. Un šajā situācijā ir ne mazāk svarīgi, lai visas mūsu valsts institūcijas un Latvijas sabiedrība saglabātu izturētību, stabilitāti un mieru, neļautos provokācijām, jo vērojot Ukrainas piemēru, redzam, cik ātri ir iespējams destabilizēt situāciju valstī.