07.03.2014

D.Reizniece-Ozola intervijā "Latvijas Avīzei": Laba saimniece neslauka gružus pagultē


"Laba saimniece neslauka gružus pagultē"
Autors: Egils Līcītis, "Latvijas Avīze"

"Latvijas Avīzē" viesojās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja DANA REIZNIECE-OZOLA (ZZS). Ierastā interviju kārtība šoreiz bija jāpamaina aktuālo Ukrainas notikumu dēļ. Ar deputāti sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Tā kā darbojaties arī Saeimas Eiropas lietu komisijā, tad jautājums par daudzkārt cilātiem notikumiem Ukrainā – kāds ir jūsu skatījums uz to?


D. Reizniece-Ozola: – Viens ir notiekošais Ukrainā, bet otrs – kā tas atbalsojies pasaulē un Latvijā. Lai gan mūsu politiķi, Saeimas komisijas paudušas viedokli, iespējams, ka tā atbalss Eiropā ir pārlieku atturīga. Arī pret iepriekšējām Ukrainas amatpersonām, kuras piedalījušās valsts līdzekļu izsaimniekošanā, būtu noderējusi vienota, ātrāka un asāka Eiropas Savienības reakcija, izmantojot ekonomiskās sankcijas pret tām. Smalka diplomātija ne vienmēr ir efektīva, īpaši, ja partneris, mūsu lielais kaimiņš, raksta pats savus noteikumus, citos neklausīdamies.

– Uz sankcijām aicina arī Latvijas amatpersonas, saka – tās nākot novēlotas, esot par mīkstām. Bet kādas sankcijas būtu lietojamas, kā tās praktiski uzlikt?

– Par to jāspriež ārlietniekiem, finansistiem, Eiropas smagsvara politiķiem. Latvija attieksmi var demonstrēt arī vietējā mērogā. Manuprāt, jautājums par uzturēšanās atļauju tirgošanu liekams Saeimas darba kārtībā atkārtoti. Vai nu tirgošanai jāpieliek punkts, vai šīs atļaujas jāizsniedz ar daudz stingrākiem noteikumiem. NA rosinātie grozījumi Imigrācijas likumā šai situācijā kļuvuši ne vien praktiskā un ekonomiskā diskusijā apsverami, bet arī par politisku, ideoloģisku – valsts drošības lietu. Es gribētu teikt, ka notikumi Ukrainā, īpaši Krimā, man lika pārvērtēt personisko attieksmi šajos jautājumos. Bet notiekošajam būs tālākas sekas, tostarp jautājums, kā turpmāk veidosim attiecības ar Maskavu. Pieļauju, ka iekšpolitikā – valsts drošības jautājumos vai, piemēram, latviešu valodas ieviešanai skolās – būs nepieciešama stingrāka politika – konsekventa, bez koķetērijas. Aizbildinoties ar aicinājumu aizsargāt krievvalodīgos iedzīvotājus, Krievijas lielvara ir iegājusi neatkarīgas kaimiņvalsts teritorijā. Šī metode no vēstures jau ir pazīstama Krievijas interešu īstenošanā. Neesmu ārpolitikas eksperte, grūti spriest, kur šīs intereses Ukrainā sākas un kur beigsies, tāpat kā nav zināms, kādi ir Maskavas mērķi, bet notiekošais ir starptautisko tiesību pārkāpums, Ukrainas valsts suverenitātes un nedalāmības apdraudējums. Redzēsim, kādu mācību varēsim gūt no notiekošā.

– Nu tas ir galvenais! Kādu mācību politiķi būs ieguvuši – tepat, iekšpolitiskajās robežās? Latvijā dzīvo tie paši krievvalodīgie lielā skaitā kā Ukrainā, eksistē zināmas starptautiskās problēmas, un, ja valdība deklarē apņemšanos ieviest latviešu valodu valsts skolās no 2018. gada, tas uzreiz izraisa nepārprotami naidīgu reakciju.

– Jā, var vilkt paralēles ar Ukrainu, un arī mēs, veidojot valsts politiku, nereti esam piedzīvojuši asu, ātru Krievijas reakciju. Tomēr, kaut maziem solīšiem, esam virzījušies uz nacionālas valsts nostiprināšanu. Tostarp diskutējot par Satversmes preambulu. Tās pieņemšana nedos pilnākus šķīvjus, taču arī no Ceļu satiksmes noteikumiem neviens nav labāk ēdis – tie ir vajadzīgi, lai būtu droša satiksme. Līdz ar to preambula ar rakstīto vārdu nostiprina latviešu pozīcijas, mūsu pašapziņu savā valstī. Manuprāt, Satversmes ievada pieņemšana ir viens no svarīgiem 11. Saeimas uzdevumiem šajos apstākļos.

– Sakiet – vai latviskuma pozīciju stiprināšana notiek jūtami, pietiekami? Zināmā mērā tas ir arī Saeimas Izglītības komisijas rokās un atbildībā.

– Jā. Nebūs viegli īstenot nosacījumus pārejai uz skolu latviskošanu. Ja jau pat Krievijas ārlietu – nevis izglītības! – ministrs paziņo, ka Latvijā nepieciešamas krievu skolas, tas ir žests zināmā virzienā. Tomēr, ja 2018. gadā izdosies ieviest izglītību latviešu valodā, būs sperts liels solis, ko nevarēja paspert 20 gadu laikā. Tas jādara pakāpeniski, jo nedrīkst aizmirst par skolēnu, bērnu interesēm. Valodas politika, Maskavas – Rīgas attiecības ir pieaugušo "spēles", taču sistēmā māca skolotāji un mācās bērni. Skolēni ir pat elastīgāki, atvērtāki pārmaiņām – domāju, ka krievu jaunieši bez lielām problēmām pāries uz mācībām latviski. Lielāku pretimnākšanu vajadzēs parādīt tieši skolotājiem, kuri šobrīd pasniedz priekšmetu krieviski. Taču to var risināt ar valodas apmācību, pārkvalifikāciju, izvairoties no krievvalodīgo pārmetumiem, ka tas netiek veikts humānā, draudzīgā veidā.

– Jāsecina, ka izglītība ir politikas jautājums, nevis "bērnu mocīšana" vai "nehumāna apiešanās" ar pedagogiem. Gribam un sagaidām, lai valsts skolās mācītu valstiski, lai izaudzinātu Latvijas pilsoņus.


– Tas ir īstais akcents, ko jūs uzlikāt. Nesen atgriezos no komandējuma Azerbaidžānā, kur iepazinos arī ar izglītības sistēmu. Tās uzlabošanai šajā naftas "lielvalstī" šobrīd var atļauties tērēt ar vērienu. Azerbaidžāņi pārņem savās augstskolās Hārvardas programmas, taču uzsver – ņemam labāko, bet papildinām, jo gribam, lai jaunieši izaug nevis par pasaules, bet par Azerbaidžānas pilsoņiem. Apzinoties to, ka viņi būs savas valsts nākotnes veidotāji. Mums arī būtu jāpievēršas šai pamatvērtībai – skolās audzināt pilsoņus, kuri ir lepni, ka piederīgi Latvijai.

– Tas ir pašreizējās valdības uzdevumos?

– Fragmentāri jā. To izceļ pirms vēlēšanām, kad izskatās patētiskāk, tēzēs un saukļos.

– Vajag to padarīt par nopietnu vēlēšanu jautājumu, jo pēc tam latviskums, nacionālais pagaist, kaut kur izkūp. ZZS to neuzņemtos darīt?

– Domāju, ka uzņemtos. ZZS arī līdz šim bijusi visai nacionāla partija, bet ar pragmatiskākiem akcentiem. Jūsu iezīmētais būtu stiprināms ideoloģiskais stūrakmens.

– Izsūtījumā izdzīvojušie bija stipri aizvainoti, ka viens Eiroparlamenta deputāts izteicās, ka viņi pa daļai pelnīti esot aizvesti Sibīrijā. Runa ir par Rubika izrunāšanos, bet tā vien šķiet, ka likums, kurš neļautu šādas lietas, Saeimā neies cauri?


– Nē, domāju, ka to pieņems. Likumprojekts tiek uzturēts spēkā, diskutēts...

E. Līcītis: – Tā noliedzot vārda brīvības, uztraukumi, kā, neievērojot tiesības izteikt viedokli, īstenot savas cilvēktiesības.

– Tās ir lietas, kuras jāņem vērā, bet jābūt arī līdzsvaram. Likumā taču neparedz vārda, runas brīvību ierobežojumu, bet iestājas pret naida runu. To es atbalstu. Nepārspīlēsim, nedraudēsim ar atbildību tantiņām, bet ir svarīgi uztvert apzinātus Latvijas vēstures faktu izkropļojumus, kūdīšanu, naida kurināšanu. To jāparedz kriminalizēt. Tiesa, likumdevēja uzdevums ir noteikt skaidras, precīzas robežas, kurā brīdī atbildība iestājas.

V. Krustiņš: – Vai esat pazīstama ar tādu vīru kā Gapoņenko un Guščina sacerējumiem? Viņi gada laikā saražojuši ap 2000 lappusēm, un tam ir gan laiks, gan nauda. Cik aktīvi to produkciju analizē Latvijas sabiedrisko zinātņu cilvēki, cik viņi apkarojuši uzskatus? Nevajag nevienu mest cietumā, kriminalizēt, bet pretdarboties ideoloģiskajā jomā.


– Ja zinātnieki nepievēršas šādām tēmām, viens iemesls varētu būt viņu turēšana bada maizē. Valsts, Eiropas fondi pirmām kārtām tiek ieguldīti tur, kur sagaidāma tūlītēja peļņa. Tas jau ir iesakņojies domāšanā – atzīt tūlītējas peļņas kategoriju, nevis dziļāku pētījumu, kas derētu valsts ideoloģijas stiprināšanā ilgtermiņā.

– No kā mēs to sagaidīsim? Vai pēc jaunās Saeimas vēlēšanām? Par iepriekšējām darbībām Valsts kontrole atklājusi nelietderīgu līdzekļu izlietojumu izglītībā un zinātnē. Skolotājiem atkal esot nepareizi sarēķināti līdzekļi algām. Tad nav jābrīnās, ka, naudu palaižot vējā, svarīgām lietām nepietiek.

– Izcili zinātņu spīdekļi atzinuši – izglītība ir dārga, bet izmēģiniet, cik izmaksās zināšanu trūkums. Politikā neesmu ilgi, bet it īpaši no opozīcijas krēsliem var novērot nesaimnieciskumu, ko pieļauj valdības. Tā ne vienmēr ir ļaunprātība, biežāk – neprasme, neprašana. Bija taču zināms, ka elektrības tirgus atvēršana, cenas sadārdzināšanās būs katastrofa katram desmitajam iedzīvotājam, jo tik daudz mums Latvijā ir trūcīgo. Taču kultivē tik veiksmes stāstu, ar to aizsedzot daudzās nepilnības – kā slikta saimniece paslauka gružus pagultē. Tagad, kad ZZS nokļuvusi valdībā, gribētos palikt pie konsekvences, ka joprojām spējam norādīt uz valdības kļūdām, neaizbildinoties, ka koalīcijas līgums būtu sasējis rokas. Es kā jauna, enerģiska politiķe nerimstu kolēģiem atgādināt, ka ZZS nav pasīvs mūsu koalīcijas partnera "Vienotības" satelīts un mums ir pienākums ar konstruktīviem priekšlikumiem virzīt valdībā vēlētāju gribu. To cenšamies darīt.

– Jūs esat apvienībā no partijas "Latvijai un Ventspilij". To vada mērs Lembergs, pieredzējis cilvēks, zinošs saimniecības, pašvaldību un visās citās lietās. Vai viņi aktuāli piedalās ZZS politiskajos darbos, kāda būs Lemberga loma nākamajās vēlēšanās, kuras ne vienai vien partijai var izrādīties izšķirīgas?

– Lemberga kungs ir spēcīgs politiķis, kura idejas un redzējumu partija pārņem ikdienas politikā. Latvijā nav daudz politiķu, kuriem piemīt vienlaikus divas būtiskas īpašības – līderība un vadītspēja. Komanda vēlēšanām mums jau ir skaidra, bet par ZZS premjera kandidātu joprojām ir diskusija. Mana pārliecība ir, ka ideālā gadījumā mūsu līderim jābūt enerģiskam politiķim, kuru raksturo tādas īpašības kā vadītspēja, valstiska domāšana, empātija, spēja iedvesmot, saliedēt sabiedrību, prasme celt iedzīvotāju pašapziņu un aizstāvēt valsts intereses, it īpaši Eiropas Savienībā.

– Jums ir soliņš? Parasti ZZS virza dažus zināmākos – trīs četrus amatu kandidātiem.


– Mums ir soliņš, lai komplektētu pilnu valdības sastāvu.

– Šķiet, vēlētāji nobrieduši mainīt koalīcijas kvalitatīvo sastāvu, jo kur gan būs pārmaiņas, paliekot tiem pašiem koalīcijas dalībniekiem. Tad atkal pieredzēsim valdības stādīšanu, ka tas nedrīkst būt, tas arī ne, tikai īpaši izraudzītie. Atceraties, kā solīja, modināja cilvēkos cerību, ka pēc Zolitūdes traģēdijas nu gan kas būšot, sakustēšoties, kļūšot atbildīgāki? Un kas tad mainījies? Politiskās vienaldzības cilvēkos varbūt ir vēl vairāk.


– Koalīcijā ļoti svarīgas ir politisko spēku līdzvērtīgas attiecības. Iepriekšējā koalīcijā līdztiesība, veselīga konkurence, kurā raisās konstruktīvs darbs, – nepastāvēja. "Vienotība" bija uzurpējusi vecākā brāļa lomu un mēģināja RP un NA distancēt kā mazos brāļus. NA – ­vairākreiz spurojās pretī, prata dabūt sabiedrības atbalstu demogrāfijas vai nacionālo jautājumu risināšanā, bet bieži viņu spēki nebija pietiekami. Reformpartija beigās pavisam pazuda koalīcijā. Līdzsvara neesamības dēļ Dombrovska valdības mīnuss bija diezgan daudz pieļautu saimniecisku kļūdu. Darbojās tāda kā iekšējā opozīcija, vezuma uz savu pusi vilkšana.

E. Līcītis: – ZZS atgriešanās valdībā pazeminās jūsu veco paziņu "Vienotību" vecākā brāļa lomā?


– Līdzsvars pamazām atjaunojas. Pats sākums bija grūs, jo arī ZZS mēģināja ielikt jaunākā brāļa pozīcijā. Tā ir grūti laužama griba un darba stils, ka koalīcijā ir viens pareizais viedoklis un pārējie nepareizie. Tāpēc svaru kausus jāizlīdzina, lai "Vienotība" rēķinās ar mums. No tā darbs tikai iegūs.

V. Krustiņš: – Minējāt, ka Azerbaidžānā cenšas veidot valsts nākotni. Vai te arī ved tālredzīgu politiku Latvijas stiprināšanā?


– Ne vienmēr – un ne tikai veidojot Latvijas un Maskavas, bet arī Latvijas un Briseles attiecības. Ja premjera darbības mērķis bija pastrādāt Latvijā, lai sekmīgi atzīmētos Eiropā un tur dabūtu labu amatu, tad diez vai tā ir pareizākā pieeja. Tikpat aplam, ka krīzes gados Latvijā izglītībai, zinātnei samazināja finansējumu līdz pat 70%! Līdzīgu kritumu pieļāva tikai Rumānijā, Bulgārijā, kamēr lielākā daļa valstu saprata, ka šodien "lētāka" izglītība nozīmē zemāku konkurētspēju rīt. Īpaši tad, ja valstij nav daudz naudas, nav resursu, ir jāiedarbina galva un jāņem talkā zināšanas.

E. Līcītis: – Pieteicāt sevi kā jaunu, enerģisku politiķi. Kā vērtējat stāvokli izglītībā, kur, no vienas puses, Ķīļa reformu atbalsta, bet tā izvērtās, kā nu izvērtās. Apspriež, ka augstskolu filiāles par daudz un tās būtu jāslēdz – un tam arī iebilst. Vieni saka – nevajag fizikas, ķīmijas eksāmenu vidusskolā, citi ir pretī, ka noteikti jāeksaminē skolēni. Par skolu latviskošanu arī būs pretdarbība, un tad jautājums – ko un no kura gala izglītībā vispār sākt?

– Runājot par to, ko es redzu nozarē – vispārējā izglītībā svarīgākais elements ir kvalitatīvs skolotājs. Domāju, mums nav par daudz skolotāju, lai arī bērnu skaits sarucis. Nav nepieciešams lielu daļu pedagogu atlaist, lai ietaupītu un atlikušajiem palielinātu algu. Resursi jāmeklē jauno pedagogu sagatavošanā. Pētījums apliecina, ka trešdaļa no tiem, kas iegūst pedagoga izglītību, vispār nav motivēti kļūt par skolotājiem. Latvijā trūkst stingras topošo pedagogu atlases. Arī kvalitatīvas izglītības zemēs pedagogu algas nav starp pašām lielākajām, taču ir stingra atlase, kas dara profesiju prestižāku. Pašreiz par skolotājiem mācās 1500 bakalauru un 500 maģistru, bet šo studentu skaitu nākotnē varētu samazināt, jo pērn uz skolām aizgāja strādāt nedaudz vairāk kā 300 pedagoģijas studiju absolventu. Agrākos gados tikai 150 jauno skolotāju. Līdz ar to budžeta vietas studijām varētu samazināt, bet līdzekļus atstāt sistēmā – labākas pedagogu izglītības piedāvājumam. Tas ir pirmais, kas jādara, – jāpanāk, ka no augstskolas iziet labs, motivēts skolotājs, kam var uzticēt bērnus. Otrs – jāiet līdzi laikam. Skolotājam nepārtraukti jānodarbojas ar pašizaugsmi, jādod iespēja celt kvalifikāciju. Labi sagatavotam skolotājam varētu dot vairāk brīvības un izvēli – mazāk dodot priekšrakstus no ministrijas. Domāju, ka motivētākajiem skolotājiem varētu piedāvāt vadīt vasaras skolas, kurās bērni atraktīvā veidā mācītos dabaszinības, uzlabotu valodu prasmi. Trešais svarīgākais jautājums – par izglītības pieejamību visiem. Lai ar skolu tīkla reformēšanu mēs nenodarītu pāri Latvijas ģimenēm. Pareizais virziens ir, ka sākumskolas, pamatskolas ir iespējami tuvu bērnu un viņu vecāku dzīvesvietai.