09.03.2014

I.Grigule: Putina Pirra uzvara


Iveta Grigule, Saeimas Ārlietu komisijas sekretāre, deputātu grupas sadarbībai ar Ukrainu priekšsēdētāja vietniece

Krievijas ģenerālštābā dzer šampanieti. Ir iemesls. Krievija ir guvusi militārus panākumus, pārņemot Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Mūsu kaimiņvalsts augstākā vara demonstrē pasaulei pašpārliecinātību un bravūru par Krimas ieņemšanu, kas pēc starptautisko drošības ekspertu domām bija augstā profesionālā līmenī organizēta un realizēta militārā operācija. Un tas neapstrīdami liecina par to, ka šī operācija iepriekš tika rūpīgi plānota un gatavota. Krievijas ģenerāļi berzē rokas, jo viņu izstrādātais plāns ir sekmīgi realizēts. Bet prieki ir pāragri. Jau kopš senseniem laikiem pasaulē ir zināms stāsts par grieķu valdnieku Pirru, kurš daudzās kaujās pret romiešiem guva uzvaras, nereti par ļoti dārgu cenu, taču reti kad spēja guvumu noturēt, gala rezultātā zaudējot visu. Šobrīd Putina sasniegtais Krimā būs Pirra uzvara jau tuvākajā laikā, bet ilgākā termiņā tā var izraisīt sabrukšanas procesus pašos Krievijas esošās varas pamatos.

Pirmo sodu par savu agresiju Krievija saņēma nekavējoties. Pēc tam, kad brīvdienās prezidents Putins atļāva ievest Ukrainā karaspēku, pirmdienā Krievijas fondu tirgus nobruka vairāk kā par 11-12 %.  Tas notika tāpēc, ka daudzi investori bailēs par šādas valdības rīcības sekām, metās atbrīvoties no Krievijas uzņēmumu akcijām, kā rezultātā naudas izteiksmē tās kļuva nevērtīgākas par 58 miljardiem USD. Tas ir vairāk kā Maskava iztērēja olimpisko spēļu sarīkošanai. Visu laiku dārgākās ziemas olimpiskās spēles Sočos, kuras lielā mērā bija vajadzīgas, lai uzlabotu Krievijas tēlu rietumos, valstij izmaksāja 50 miljardus. Milzīgajam kritumam Krievijas finanšu tirgū ir arī cits aspekts. Parādījusies pirmā nopietnā neapmierinātība par Putina rīcību. Ļoti daudzi Krievijas uzņēmēji zaudējuši lielu naudu, un viņi nebūt neuzskata, ka valsts vadības riskanto politisko soli viņiem vajadzētu apmaksāt no savas kabatas.

Otrkārt, Krievijas situāciju vēl dramatiskāku dara tas, ka bez tiešajiem ekonomiskajiem zaudējumiem tai Krimas dēļ ir radušies zaudējumi, kurus visticamāk vairs nekad nevarēs atgūt – tie ir ilgtermiņa ģeopolitiskie zaudējumi. Šobrīd visas Krievijas kaimiņvalstis pēc militārās agresijas Ukrainā ir vieglā šokā. Pat tās Maskavai ekonomiski tuvās un draudzīgās valstis kā Baltkrievija un Kazahstāna, neatbalsta šādu Krievijas rīcību, jo tā vai citādi aizdomājas par to, ka līdzīgs scenārijs varētu tikt izmantots arī attiecībā pret viņiem. Pasaule ir mainījusies. Šobrīd nopietna polemika un savas valsts drošības sistēmu pārvērtēšana notiek valstīs, kurām pat nevajadzētu uztraukties par savu drošību - gan Somijā, gan Polijā. Par to jādomā arī mums - Baltijas valstīm, jo pēc Ukrainas notikumiem nav vairs īstas ticības lielajam kaimiņam. Tuvākajā nākotnē daudzas valstis koriģēs savas drošības stratēģijas - Eiropas valstis prasīs garantijas rietumu lielvarām un NATO. Pastāv liela iespēja, ka dažas Vidusāzijas valstis savukārt tuvināsies Ķīnai, tā rezultātā pakāpeniski attālinoties no Krievijas un tās ietekmes sfēras.

Treškārt, Maskava labi saprot, ka turpinoties konflikta eskalācijai, nenovēršami sekos pārējās pasaules lielvalstu atbildes reakcija. Nopietnu ekonomisko sankciju gadījumā Krievijas ekonomika ilgtermiņā ievērojami cietīs. Tas rada iekšēju satraukumu. Atkarībā no sankciju pakāpes un apjoma, Krievijas uzņēmēji var nesaņemt kredītus ārvalstu bankās, var tikt apgrūtinātas tirdzniecības operācijas, liegtas ceļošanas iespējas, bloķēti konti, iesaldēti līdzekļi. Un tas ir ļoti nopietni, jo lielu daļu no saviem finansu resursiem Krievijas ekonomiskās elites pārstāji glabā ārvalstu bankās. Viņu bērni mācās prestižās Eiropas un Amerikas skolās. Ja ekonomiskās sankcijas tiks piemērotas, ar laiku tas radīs lielu neizpratni lielā daļā Krievijas sabiedrības. Šādai situācijai saglabāsies ilgstoši, var rasties liela iekšēja spriedze un neapmierinātība valdošajās politiski ekonomiskajās aprindās, kas  jau pārskatāmā nākotnē var izskalot Krievijas valsts varas pamatus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, seko jautājums – vai šī „veiksmīgā” Krimas ieņemšana ir ieguvums vai zaudējums Putinam? Izskatās, ka ieguvums ir visai neliels, salīdzinājumā ar tiem milzīgajiem zaudējumiem, kas varētu tikt radīti Krievijai. Pasaules vadošie preses izdevumi pauž viedokli, ka iegūstot kontroli pār Krimu kā militāri stratēģisku objektu, Putins, protams, nodrošina labvēlīgu situāciju savai Melnās jūras Kara flotei, un izveido militāru placdarmu reģionā. No militāro stratēģiju un Krievijas armijas virspavēlniecības viedokļa tā ir prioritāte, kuras dēļ ir vērts nest arī zināmus upurus. Putina rīcība Krimas konflikta gadījumā, skaidri parāda, ka viņš ļoti rūpīgi ieklausās savos ģenerāļos, tajā pašā laikā ignorējot visas pārējās pasaules viedokli.