16.12.2014

Guntis Belevičs NRA: Skaidrs, ka mani sitīs


Intervija ar veselības ministru Gunti Beleviču: par ātrās palīdzības nedienām ar autotransportu, par smagi slimajiem bērniem, par smēķēšanu un alkohola aizliegumu.

– Vai nenožēlojat, ka kļuvāt par veselības ministru? Tas, šķiet, ir grūtāk un neizdevīgāk nekā strādāt savā biznesā?

– Nē. Es nenožēlošu arī tad, ja mani sitīs. Un ka sitīs, tas arī skaidrs. Antikampaņa jau tiek gatavota, jo esmu dažiem uz varžacīm uzkāpis. Tādā sakāpinātā režīmā esmu strādājis lielāko daļu sava darba mūža – intensīvi, no rīta līdz vakaram. Es iejaucos sistēmā, kas pirms tam ir funkcionējusi pēc savām iepriekšējām tradīcijām. Graša vērts es būtu kā ministrs, ja nepārņemtu savā kontrolē veselības nozari. Saprotams, būs neapmierinātie, un viņi būs spēcīgi. Pirms kļuvu par ministru, runāju ar politikā pieredzējušu cilvēku – Jāni Dūklavu. Jautāju viņam: vai ir iespējams, strādājot ministra amatā, saglabāt mugurkaulu? Viņš atbildēja, ka ir tādi veči, kuriem izdodas. Nu visi ar interesi skatās, vai man tas izdosies. Redzu, ka man rodas aizvien vairāk sabiedroto. Cilvēki taču saprot, ka es iestājos par taisnīgu un skaidru lietu, kas nāk par labu sabiedrībai.

– Kas, jūsuprāt, ir dziļākā bedre, kurā iekritusi veselības aprūpe? Kura joma ir vissagrautākā?

– Es zinu, bet tagad neteikšu, jo nevēlos vienlaikus atklāt pārāk daudzas frontes. Šobrīd uzdevums numur viens ir sakārtot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD). Saņēmu Valsts kontroles revīzijas ziņojumu, un tur absolūti skaidri rakstīts, ka valstij nav izdevīgi darīt to, ko tā ieplānojusi: septiņos gados samaksāt 52 miljonus eiro privātam uzņēmumam. Turklāt šis finansējums varētu būt nepietiekams, ņemot vērā šobrīd esošās izmaksas, kas būtu katru gadu vēl aptuveni par vienu miljonu eiro lielākas.

– Kopā sanāk gandrīz 60 miljoni eiro, ko gaida Adigjozala Mamedova kantoris. Nav slikts ārpakalpojums.

– Izrādās, ka tas visiem bijis zināms, ko nesen ieraudzījām Valsts kontroles skaitļos. Ja valstij pašai ir pozitīva pieredze ātrās palīdzības pakalpojumu sniegšanā, ja valsts sniedz šos pakalpojumus visā Latvijā, izņemot Rīgu un Pierīgu, ja valsts to dara lētāk un efektīvāk, tad ir pēdējais brīdis atdot Rīgas apkalpošanu valstij, nevis ielaisties ārpakalpojumā. Ja valsts turpinātu rīkoties pēc iepriekšējā scenārija, jāapzinās, kas notiks pēc septiņiem gadiem. Tad valsts kļūs totāli šantažējama. Šobrīd nevar šantažēt valsti, jo mums pietiek ātrās palīdzības mašīnu, ar ko nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Arī Rīgā. Runa ir tikai par to, ka mums varētu būt nepietiekams skaits rezerves mašīnu. Bet Valsts kontrole norāda, ka pārējos valsts reģionos esošās automašīnu rezerves ir par lielu. Es uzdevu valsts sekretāram Rinaldam Muciņam – un tas bija viņa pēdējais pienākums šajā darbavietā – veikt visas darbības, lai izsludinātu atklātu konkursu jaunu 40 automašīnu iepirkšanai līzingā. Ja konkurss tiek nekavējoties izsludināts, visām automašīnām jābūt piegādātām līdz nākamā gada oktobrim. Savukārt ārpakalpojuma līgums ir spēkā līdz 29. aprīlim. Tas nozīmē, ka jāpārmet tiltiņš no maija līdz oktobrim.

– Kāpēc atlaidāt Rinaldu Muciņu?

– Es neatlaidu, Ministru kabinets pārcēla Muciņa kungu darbā uz Valsts reģionālās attīstības aģentūru.

– Tā pati atlaišana jau vien būs.

– Valsts sekretārs, kā zināms, ir ministrijas administratīvais vadītājs. Bet nozares politiku nosaka ministrs. Gribi vai negribi, bet tā notiek – cilvēki, kas daudzus gadus pēc kārtas ieņem augstus amatus vienā un tajā pašā iestādē, uzkrāj pieredzi un visu zina labāk par visiem... Vienlaikus vienā ministrijā nevar būt divi ministri.

– Un var gadīties, ka otrs ministrs nevilšus uzspiež savu viedokli «galvenajam» ministram?

– Ja ministrs ir vājš, tad nozares politiku sāk veidot valsts sekretārs, kam ir ilga pieredze un kurš zina, kā un ko darīt, kas funkcionēs un kas ne, zina, kādus budžeta pieprasījumus var izdarīt un kādus – nav vērts. Manuprāt, valsts sekretāram nav jābūt ar pieredzi konkrētajā nozarē, viņam jābūt labam administratīvajam vadītājam, kurš vada visus procesus, lai tiktu sasniegti ministra nospraustie politiskie mērķi. Rinalds Muciņš ir ļoti kompetents, es viņam pēdējā darba dienā pasniedzu Veselības ministrijas Atzinības rakstu par ieguldījumu veselības nozarē. Tagad Veselības ministrijas valsts sekretāre ir Solvita Zvidriņa, kam ir vēl lielāka pieredze valsts pārvaldē. Man ir nepieciešama tāda ministrijas administratīvā vadība, kas spēs izveidot efektīvu padotības iestāžu un kapitālsabiedrību uzraudzību. Šādu nepieciešamību es saskatu. Ja Muciņa kungs to būtu saskatījis, tad viņš pats būtu to nodrošinājis. Mēs zinām, ka visas lielās slimnīcas ir valsts kapitālsabiedrības. Man bija milzīgs pārsteigums, kad noskaidroju, ka tās visas pārrauga viens cilvēks, proti, valsts sekretārs. Lai cik zinošs un pieredzējis viņš būtu, vienam cilvēkam to kvalitatīvi paveikt nav pa spēkam. Darbs pie nākamā gada budžeta aizstāvēšanas ir noslēdzies. Tagad jāsāk strādāt pie sistēmā esošā finansējuma izlietojuma efektivitātes uzlabošanas. Bet Muciņa kungam no sirds novēlu veidot veiksmīgu karjeru citā nozarē. Saku arī paldies, ka viņš piekrita rotācijai.

– Kas gan cits viņam atlika?

– Mēs zinām arī citus piemērus. Kādu cenu ir maksājusi valsts par bijušā izglītības un zinātnes ministra Ķīļa izvēlēto metodi veidot komandu, kurā vairs nav neviena bijušā vadošā ierēdņa? Astoņi mēneši viņam bija nepieciešami, lai atbrīvotos no valsts sekretāra, abiem viņa vietniekiem, aizrotētu departamentu direktorus uz padotības iestādēm... Tagad visa sabiedrība redz, cik Ķīļa veikums ir bijis vērtīgs.

– Paturpināsim par NMPD. Par Adigjozala Mamedova kantori Neatkarīgā rakstīja jau 2010. gadā. Arī toreiz notika savādi darījumi, slēdzot līgumus par medicīniskā transporta nomu, un summa nebija maza – 21,6 miljoni latu. Veselības ministrijas valsts sekretārs bija Armands Ploriņš, kurš tagad vada NMPD. Ploriņš toreiz solīja Mamedovam līgumu uz 15 gadiem. Izskatās, ka Ploriņa kungs solījumus cenšas pildīt...

– Nav ko gausties par pagātni. Tagad ir ministrs, kurš lauzīs šo sistēmu. Patlaban notiek diskusija par to, kā palīdzēt slimiem bērniem, naudas nepietiek, un valstij jāpieņem smagi lēmumi. Pa vidu gadās Valsts kontroles revīzijas ziņojumi, kas mudina valsti ar steigu pārņemt grožus savās rokās.

– Bet finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) taču jums iebilda, kad rosinājāt medicīniskā transporta iepirkumu nodot valsts rokās.

– Gribu tomēr teikt atzinīgus vārdus visam Ministru kabinetam kā komandai. Ļoti cienu arī Reira kungu, gandrīz vienmēr mums viedokļi saskan, izņemot šo gadījumu, kad esam diametrāli pretējos uzskatos.

– Kā tad. Vienotība taču pilnīgi nejauši saņēma ziedojumu no Mamedova...

– Neapspriedīšu šo gadījumu. Vienotība tomēr pilda to, ko solīja pirms vēlēšanām, nosakot veselības aprūpi kā prioritāti. Pateicoties Reira un premjerministres Straujumas atbalstam, Veselības ministrija ir dabūjusi 30,6 miljonus eiro vairāk, salīdzinot ar 2014. gada sākumu. Ar ultimātiem neko nepanāksim. Ar sadarbību var panākt daudz vairāk. Šobrīd rīkojos ar vissvētāko pārliecību, ka situācija ar NMPD transportu ir jākoriģē, jo šis ārpakalpojums valstij ir neizdevīgs. Mums ir arī Iekšlietu ministrijas vēstule ar norādi, ka privāts kantoris var bankrotēt, šoferi var sākt streikot, līdz ar to valsts drošība ir apdraudēta.

– Labi, cits jautājums. Mazais slimnieks Dāvis, kas 16. decembrī lidos uz ASV, lai uzsāktu ārstēšanos. Dāvis ir tikai viens no simtiem slimu bērnu, kam nepieciešama dārga palīdzība. Kā to risināsiet?

– Esmu ministrs mazliet vairāk par mēnesi, un šis man bija pirmais tāda mēroga gadījums. Esmu apciemojis Dāvīti, iepazinies ar viņa mammu, arī Dāvīša ārstu – dakteri Volrātu. Es paļaujos uz to, ka dakteris Volrāts ir izpētījis un konstatējis, ka Eiropā operāciju Dāvītim nav iespējams veikt. ASV šīs operācijas cena bija 850 000 dolāru, un Filadelfijas klīnika mums iedeva 50% atlaidi. Un ticiet man, pienāks diena, kad Amerikā kādu mūsu bērnu nāksies ārstēt par miljonu, par pusotra vai diviem miljoniem dolāru.

– Un ko tad iesāks mūsu valsts?

– Tas ir galvenais jautājums. Gadā ārstniecībai mēs atvēlam 500 miljonus eiro no kopējā veselības budžeta, kas nākamgad būs 780 miljoni. Piecsimt tādu gadījumu gadā – tas nozīmē, ka pārējiem slimniekiem ārstēties nesanāks...

– Kāda ir izeja?

– Bērni mums ir prioritāte. Un izeja ir līdzsvarā, risinājumā, ko es piedāvāju.

Ir jābūt sistēmiskam risinājumam, lai šādus gadījumus nevajadzētu risināt avārijas režīmā. Esam vienojušies ar labklājības ministru Uldi Auguli un finanšu ministru Jāni Reiru, ka kopīgiem spēkiem to atrisināsim.

– Dāvim ir palīdzēts. Ko darīt daudziem pārējiem slimajiem bērniem? Atkal gaidīt ziedojumus?

– Daudzie slimie bērni tiek ārstēti Latvijā. Ierobežotu resursu situācijā, un Latvija visu laiku tādā atrodas, valstij nāksies pieņemt smagus lēmumus, izdarot izvēli starp atsevišķu indivīdu tiesībām tikt ārstētiem par ļoti lielām naudas summām un pārējās sabiedrības daļas tiesībām ārstēties vispār. Patiesība būs līdzsvarā starp šīm divām iespējām. Un katra valsts vislabāk zina, kā izdarīt šo izvēli. Situācijai, ka naudas nepietiks nekad, ir tendence saasināties, jo zinātne attīstās ļoti strauji. Katram var paildzināt dzīvi gandrīz neierobežoti, bet tas izmaksās ļoti, ļoti dārgi. Dāvja gadījumā es saskatu milzīgu veiksmes stāstu, jo mēs visi esam sasēdušies pie viena galda, un Dāvja glābšana ir sadarbības rezultāts. Vienīgas, kas mani mulsina, ir viena otra apgalvojums, ka valsts ir slikta. Lūk, šo tēzi es noraidu. Protams, valsts var sevī daudz ko uzlabot, un pie tā arī strādājam. Valsts sektorā ir ļoti daudz godprātīgu cilvēku, kas dara visu iespējamo, lai palīdzētu slimajiem bērniem. Mums vienīgi naudas ir par maz...

– Bet kā jūs vērtējat apdrošināšanas iespējas?

– Arī tad, kad tiks izveidota sistēma, kas nodrošinās bērnu ārstēšanu ārpus Latvijas, būs nepieciešams sabiedrības atbalsts, jo ne visas ģimenes var atļauties segt ceļa un uzturēšanās izdevumus ģimenes loceklim, kas pavada slimo bērnu. Ir jāsaprot arī tas, ka valsts varēs apmaksāt ārstēšanos tikai tajos gadījumos, kad ārstu konsilijs to atbalstīs. Līdz ar to jārēķinās, ka būs arī gadījumi, kad tiks vākti ziedojumi.

– Veselības ministrija sākusi risināt citu jautājumu – par alkoholisko dzērienu reklāmu. Domājat, ka stingrāka grožu pievilkšana reklāmai uzlabos Latvijas alkoholisma situāciju?

– Eiropas Savienībā vairs nav alkohola politikas. Tā bija terminēta, un nu tā ir beigusies. Bet būs jauna, un es par to gādāšu. Esmu vairākkārt ticies ar ES veselības komisāru Andrjukaiti, viņš ir bijušais Lietuva veselības ministrs, un viņš manu ierosmi atbalsta. Nākamā prezidējošā valsts pēc Latvijas būs Luksemburga. Esmu vienojies ar šīs valsts veselības ministri, ka arī viņu prezidentūras prioritāte būs alkohola politika. Nav runa par alkohola aizliegšanu, bet gan par alkohola patēriņa būtisku samazināšanu.

– Kā to reāli izdarīt?

– Pirmkārt, būtiska akcīzes nodokļa pacelšana – tam alkohola industrija Latvijā piekrīt. Otrkārt, reklāmas ierobežošana – tam alkohola industrija nepiekrīt. Treškārt – izglītojoši pasākumi. Latvijas alkoholisma problēma ir patēriņa daudzumā un kvalitātē. Ja kāds vēlēsies panākt alkohola pilnīgu aizliegumu, tad cīņa būs zaudēta. Savukārt tas, ko es patiešām gribētu panākt – nevis ar aizliegumiem, bet ar audzināšanu – lai Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kurā nesmēķē. Jo nesmēķēt – tas ir dzīvot zaļi.

– Tas gan būtu lieliski, taču...

– Tā noteikti būs. Jo pasaulē nav par mums labāku latviešu – tikai mēs. Bet smēķēšana – tāpat kā alkoholisms – uz veselību atstāj graujošu iespaidu. Nesmēķējot mēs kļūsim labāki.

– Tad pirmais uzdevums, kas jums jāveic: jālikvidē tas smirdīgais pīpkambaris Saeimā.

– Arī Saeimas deputāti ir jāizglīto par smēķēšanas graujošo ietekmi uz veselību.

– Kas vēl ietilpst jūsu mērķos?

– Ar labu piemēru, ar veselīgu dzīvesveidu mēs panāksim izcilus rezultātus. Veselīga dzīvesveida veicināšana kļūs par vienu no Veselības ministrijas lielajām prioritātēm, un ne tikai prezidentūras laikā, bet arī turpmāk. Tajā, piemēram, ietilps veselīgs uzturs skolās. Biju gatavs kļūt arī par izglītības ministru, jo arī šajā gadījumā es varētu panākt, lai skolās ir veselīgs uzturs un tiek atjaunota veselības mācība. Tāpat plānoju vērst uzmanību uz Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu: ne tikai mani, bet arī daudzu citu valstu veselības ministrus uztrauc ģenētiski modificētās un evielām pārbagātās pārtikas draudi bērniem visā Eiropā.

– Vai esat kontaktējies ar Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri? Droši vien dabisks jūsu oponents?

– Visu cieņu Kera kungam, viņš ļoti profesionāli dara savu darbu. Viņš pamatoti vērš visas sabiedrības uzmanību uz hroniski nepietiekamo veselības aprūpes finansējumu. Līdzko izglītības ministre Seile Ministru kabineta sēdēs saka – man ir Ingrīda Mikiško (Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja – E.V.), es saku – man ir Valdis Keris, viņas dvīņubrālis. Uzvārds gan cits, bet būtība tāda pati.