24.01.2017

Nedomājiet, ka visi dus. Saruna ar Māri Kučinski


Drīz apritēs gads, kopš strādā Māra Kučinska vadītais Latvijas Ministru kabinets, kuru apstiprināja pērn 11. februārī. To vērtēs cilvēki, bet pašu Kučinski valdības galvas augstais krēsls šķietami nav mainījis. Viņš palicis nosvērts vīrs, politiski grūti uzkarsējams. “LA” žurnālisti Linda Rasa un Egils Līcītis devās intervēt premjeru – ne gluži “sarunā pie kamīna”, bet darba atmosfērā kabinetā, kamēr saaukstēšanās vēl nebija viņu izsitusi no darba ritma.

 

Gatavojoties intervijai, tika dota iespēja arī “LA” lasītājiem uzdot jautājumus. Tie bija dažādi, daudzi arī tādi, kas it kā nebūtu premjera līmenī risināmi, piemēram, kāpēc autobuss no pilsētas centra uz pagastu kursē tikai vienreiz dienā, kad beigs kaisīt sāli uz ceļiem u. tml., bet vienlaikus arī tādi jautājumi, kas sāp daudziem un ilgi sāp. Proti, vai premjers pats varētu izdzīvot ar minimālo algu vai ar medmāsas algu; kāpēc mums ir tik mazas pensijas; kad varēs uzticēties Latvijas tiesu sistēmai; kad valstī būs ražošana un pietiekami darba vietu; kad beigsies nodokļu un nodevu pieaugums utt. Šie jautājumi parāda sabiedrības noskaņojumu, tā teikt, tautas sajūtu vidējo temperatūru. Kā jūs kā valsts vadītājs saņemat ziņas par savu pavalstnieku noskaņojumu? Vai jūsu padomnieki seko līdzi šai temperatūrai un regulāri ziņo par svārstībām? Vai jums arī tiek pavērta pilna ainava par stāvokli valstī?

 

M. Kučinskis: Stāvoklis tiek monitorēts, un tam sekoju līdzi. Sliktākais, ar ko “slimot”, – informēties no sociālo tīklu lasīšanas. Tur uzpeldošais viedoklis bieži ir ierobežots gan skaita, gan vērtības ziņā. Sieva (Laine Kučinska, bijusī Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja, patlaban Latvijas Universitātes Mediju un mārketinga centra direktore. – Red.) man pat aizliegusi lasīt viedokļus tviterī. Es pārāk uzvelkoties. Bet arī tas ir sabiedrības noskaņojums.

Dabiski, ka premjeram periodiski jāuzklausa ziņojumi, tajā skaitā par valsts drošību. Atgriezeniskā saite rodas, jo esmu diezgan pastāvīgā saskarē ar cilvēkiem, ar problēmām iepazīstina ministri vai līdzstrādnieki. Pieņemu, ka ikdiena rada ļoti daudzus jautājumus. Kādam uz visu ir jāatbild. Ir gan sadalījums pa nozarēm, kur ir atbildīgie, taču nav mazums cilvēku, kas uzskata, ka premjeram jāsniedz atbildes par visu. Jūs mani uzvedināt labai domai. Vai nebūtu pareizi, ka es pats bez speciālas taujāšanas biežāk stāstītu pieļautās kļūdas un norādītu, kur un kad iesim uz priekšu. Žurnālisti televīzijā, radio, presē mani mēdz intervēt, bet tad sanāk reaģēšana uz uzdotajiem jautājumiem. Ne vienmēr tas, ko man pašam šķiet svarīgi vēstīt.

 

Jūsu valdība vēlu pamanīja un sasteigti reaģēja uz sabiedrības uztraukumu saistībā ar mikrouzņēmumu nodokli. Vai drīz atkal, piemēram, nav gaidāmi sarežģījumi no 1. marta, kad jādeklarē pārmaksātais ienākuma nodoklis pēc jaunas sistēmas? (Lai atgūtu iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu, kas veidosies, piemērojot no šī gada sākuma ieviesto diferencēto neapliekamo minimumu, iedzīvotājiem būs pašiem jāiesniedz ienākumu deklarācija.) Cilvēki atkal nebūs informēti, nepratīs iesniegt deklarācijas, satrauksies, būs šūmēšanās!

Ceru, ka ne. Ir starpība, vai notiek radikāli jauninājumi vai vienkārši sistēmas uzlabojumi. Dzīve mainās katru dienu, bet, sagaidot gadu premjera krēslā, man gribētos sākt atbildēt par savām kļūdām, nevis bieži vien par iepriekš pieļautām, vecām kļūdām. Stāsts par mikrouzņēmuma nodokli un iemaksām manī viesa nojautas, ka 2017. gads sāktos ļoti nemierīgi, ja likums stātos spēkā 1. janvārī tajā izpildījumā, kāds bija… Tās ir lietas, no kurām var mācīties. Piemēram, neko nesasteigt.

 

Labi, jūs uzskatāt, ka atrisinājāt problēmu, novērsāt katastrofu ar mikrouzņēmuma nodokli, minimālajām sociālajām iemaksām. Taču jautājums par sociālo nodokli, tā nemaksāšanu un līdz ar to gaidāmās sekas ar mazām pensijām netiek novērstas! Risinājums vajadzīgs. Vai jūs ar labklājības ministru Reiru apspriežat, kas notiks, kad pensijā dosies ļoti daudzi cilvēki, kuriem nespīd nekas vairāk par minimālo pensiju?

Protams. Tiek veikta pilna analīze, cik un kādiem cilvēkiem, kuros reģionos ar to nākas saskarties.

Jautājums ir par pieeju. Vai ir pareizi spiest obligāto sociālo iemaksu kādai uzņēmēju grupai? Labie nodomi dabā nereti īsti nestrādā. Mums ir likums par maksājamo minimālo algu, bet diez kāpēc 300 000 darba vietu tā netiek maksāta.

 

Un kāpēc valstī tik liela daļa strādājošo saņem tik mazas algas? Kādi jūsu secinājumi?

Uzņēmēji vai nu negrib, vai arī nevar maksāt vairāk. Ir abi aspekti. Mikrouzņēmumus palaida brīvā pašplūsmā, un šodien ir 50 tūkstoši šāda veida uzņēmumu, kaut reāli būtu 10 tūkstoši. Tas ir zināms paņēmiens nodokļu optimizācijai, un ap 90 000 tur strādājošo ir pakļauti reāliem draudiem. Ja pats esi īpašnieks, to esi apzināti izvēlējies. Bet ir gadījumi, kad pasaka – vai nu noformējies kā mikrouzņēmums, vai ar tevi nesadarbosimies.

Specifiska situācija ir laukos, kur dažādās nozarēs cilvēki tiešām nestrādā veselu mēnesi. Piemēram, iet cirst mežā kokus, bet vairs nav pelēkajā zonā, jo noslēguši darba attiecību līgumus.

Vēl viens jautājums ir par produktivitāti. Ja gribam lielas algas, tad – no uzņēmēju viedokļa – vispirms daudz jānopelna. Jāpaaugstina darba ražīgums, efektivitāte, jāveic darbs ar mazāku skaitu cilvēku, bet tiem piemērojamas augstākas prasības. Šādu uzņēmumu Latvijā nav pietiekami daudz, tomēr tie nosaka galveno toni nodokļu maksāšanā, samaksājot ap 90% no kopienākuma. Vēl ir jautājums par kvalifikāciju. Uzņēmēji sūdzas, ka nav cilvēku – vai vismaz sagatavotu darbinieku – attiecīgā apkārtnē, un ir vēlme no izglītības sistēmas saņemt kvalificētākas darbarokas. Izglītībā varēja būt uzlabojumi: vairāk jauniešu vajadzēja piesaistīt arodskolām.

Teicāt, ka, vērtējot savu darba gadu, vēlaties atbildēt par savām kļūdām. Kuru tad uzskatāt par savu kļūdu un ko par veiksmi, savu panākumu?

Panākts, ka pārvaldām situāciju ar Eiropas struktūrfondiem. Sākot vadīt valdību, bijām iekļuvuši strupceļā un nebeidzamās diskusijās, kā naudu dalīt. Iepriekš es pats, būdams “barikāžu” otrā pusē kā Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors, biju iestidzis interešu lobēšanā, bet pat no šī skatupunkta ministriju vietā sapratu – nedrīkst nemitīgi raustīt deķīti šurpu turpu. Kādam vienubrīd jāpasaka – punkts! Un jāiet uz priekšu. Tāpēc šogad fondu naudas ieguldīšana notiks ar paātrinājumu un saprātīgu izlietojumu.

Attiecībā uz valdības rīcības plānu ne viss veicās raiti un gludi. Atradām pat šķībi iestrādātus punktus, kurus kāds gribēja redzēt, bet atbildība ir ministram vai valdībai. Taču summāri plānu pildām, darbības, kas notiek, ir mazāk stihiskas.

Par kļūdām – laikam biju pārāk piekāpīgs budžeta pieņemšanas sakarā. Drusku bija bailes krist reizē ar pirmo budžetu.

 

Valkas mērs Vents Krauklis bija ļoti neapmierināts ar reģionālo politiku. Apstaigājis visas Rīgas iestādes, lai never ciet Valsts ieņēmumu dienesta vietējo nodaļu. Kraukli uzklausījuši, bet 1. janvārī kantori aizvēruši. Centrālos aparātus nesamazina, turpretī reģionos cilvēki zaudē darbu, ēkas paliek tukšas! Pārmēru centralizāciju pārmetīs arī Līvānu, Daugavpils un citu pašvaldību vadītāji.

Esam kļuvuši mobilāki, saziņu, darbus vairāk var veikt internetā. Kraukļa kungam labā ziņa, ka jaunā VID vadība rūpīgi vērtēs, kur un kas notiek. Dienests sastāv no ieņēmumu daļas, kas vāc un iekasē nodokļus, otra daļa pieņem deklarācijas. Abas sabalansēs, pakalpojums nevienā vietā nezudīs. Tas ir primārais.

Internets vada ātrāku saziņu. Dažviet, apmierinot iedzīvotāju vajadzības, pietiek ar vienu cilvēku – iesniegumu pieņēmēju.

 

Jautājums nav tikai par pakalpojumu saņemšanu, bet par dzīvības uzturēšanu, par darba vietām mazākos centros. Aizver iestādes, aizbrauc izglītoti cilvēki, lauki tukšojas…

Jautājums par to, vai katra mazā pilsēta nodrošinās speciālistus, kas spēj sniegt attiecīgus pakalpojumus. Valsts struktūras var “iznest ārpusē”, prom no Rīgas, bet jāraugās, vai ir kas strādā šobrīd, vai tuvu izglītības iestādes, kur gatavo jauno speciālistu maiņu.

 

No šiem pārmetumiem varat atšaudīties arī ar valdībā pieņemto visnotaļ pozitīvo lēmumu, ka Latgalē beidzot izvietos bruņoto spēku vienības. Armija, kas tiek uzturēta par valsts naudu, arī tiek decentralizēta!

Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim ir būtiski uzstādījumi. Viņš regulāri aicina Latvijas ražotājus pašiem ražot armijai vajadzīgas lietas. Otrs – karavīrus dislocēt ārpus Ādažiem, kur tas nepieciešams. Esmu par profesionālu armiju, nevis obligāto dienestu, kādu pats ierindniekos izgāju padomju laikā. Un esmu par zemessardzi, kas Latgalē, īpaši Daugavpilī, aktivizējusies.

 

Kāpēc jums ir noliedzoša attieksme pret obligāto dienestu, turklāt salīdzinot ar padomjlaiku pieredzi? Latvijas armija taču nenotiktu pēc krievu parauga, tā būtu pavisam citāda. Turklāt Igaunijā dienē, Lietuvā atjauno iesaukumu. Igauņu žurnālists mūsu avīzē rakstīja: “Ko darīsiet jūs, vairākums no rīcībspējīgajiem latviešiem, ja sāksies krīze? Kā saprotu, tikai nedaudzi no jums ir guvuši kādu militāro apmācību. Būsiet skatītāji?”

Militāru sagatavotību gūst zemessardzē un profesionālajā armijā. Kļūt par karavīru ir problēmas jauniešiem ar veselības ligām, lieko svaru, un konkurss nemaz nav liels. Ir tēvi, kas par dēlu teiks – es ar viņu netieku galā. Skola netika galā. Lai vismaz armija uztaisa par cilvēku un puisi kā ozolu. Man tā nešķiet loģiska pieeja. Lietuvā, Igaunijā ir obligāts neilgs dienests, mums samērā stipra Zemessardze, turklāt tajā cilvēki stājas un attiecīgās iemaņas gūst labprātīgi, kas nav mazsvarīgi. Cilvēki vēlas iet zemessargos, Aizsardzības ministrija rod iespējas to veicināt.

 

Cilvēki ir norūpējušies par situāciju veselības nozarē. Jūs pats savā gadumijas uzrunā minējāt, ka reformas veselības aprūpes sistēmā būs viens no svarīgākajiem valdības darbiem. Cik cieši strādājat ar ministri Čakšu, kā cenšaties viņu ievirzīt reformām un cik jūsu domas sakrīt, kādām pārmaiņām jānotiek?

Ar ikvienu ministru vienojāmies par izpildāmiem uzdevumiem. To vidū ir tādi, kurus nepaveikt bez premjera aizmugures. Reformas pārsvarā iestrēgst divu iemeslu dēļ – nav premjera atbalsta vai nav politiskā atbalsta. Un ienaidnieks ir populisms. Proti, kaut ko pārveidojot, noteikti kādam radīsies iebildes. Veselības, finanšu, izglītības un ekonomikas ministri ir četrotne, ar kuriem tiekos visbiežāk. Runājam par darbiem, un Andai Čakšai tuvāk veicamais ir Valsts veselības dienesta reorganizācija. Jāizstrādā struktūrplāns, lai sadalītu slimnīcām līdzekļus. Kur, kādus pakalpojumus sniegs šajās medicīnas iestādēs – tas ir ministrijas mājas darbs. Ilglaicīgs finansējums medicīnai – tā ir valdības kopējā diskusija. Tur jāmodelē Finanšu ministrijai un vajadzīga premjera aizmugure.

Ministriem pie galda vienoties diezgan viegli, bet cik populārs lemtais ir sabiedrībā? Slimnīcas būtu jādiferencē, vadoties, cik katrā piemērotu speciālistu. Es pats, piemēram, negribētu kādu konkrētu kaiti ārstēt slimnīcā, kur nav ārsta ar atbilstošu pieredzi. Tāpēc jābūt pakalpojumu koncentrācijai. Lielos veselības centros ir pilns pakalpojumu klāsts, mazākos pašu vajadzīgāko pakalpojumu saņemšana, vēl mazākās slimnīcās – primārā medicīniskā aprūpe. Alūksnē jau asi diskutēja, vai atstāt pirmo palīdzību vai arī operācijas, kam būtu nepieciešamie ārsti…

… un ZZS kā vietējās varas pārstāvji arvien pret, ja slēdz slimnīcas uz vietas.

To ar ministri apsveram. Cilvēki grib drošības sajūtu. Arī to, ka saņems daktera aprūpi, kad vajadzēs. Bet protestiem vienmēr ir kāds iniciators. Cik viņš var iespaidot un savākt cilvēkus aiz sevis? Bailes par nākotni, nedrošības iedvešana ir labs dzenulis, lai atbalstītāju pulciņš vairotos. Bet ir arī kvalitātes kritēriji. Pašvaldību vadītāji arī skoliņu nereti vilks līdz beidzamajam skolēnam. Kāds pārmetīs tukšas skolas slēgšanu un nākamreiz nevēlēs. Arguments – padomājiet par bērniem, kam jāgūst pēc iespējas labāka izglītība! – ne pārāk iedarbojas. Arī par slimnīcām ir jautājums – kam piekritīs pati iestāde un pašvaldība? Izeja ir kaut vai slimnīcu apvienību veidošanā.

 

Runas par uzlabojumiem veselības nozarē parasti beidzas ar “vajag papildu finansējumu”. Kur ņemt miljonus? Celsiet nodokļus?

… un simtus miljonu vajag ceļiem bez bedrēm, daudz kam, bet finansējuma avotu tādā apjomā nav. Aplikšana ar jauniem nodokļiem, visticamāk, nav izeja. Ņemot vērā, ka 300 tūkstoši cilvēku nesaņem pilnu algu, nemaksā nodokļus. Esam modelējuši variantus. Nauda jāatrod iekšienē.

 

Jums bija ambīcija sasniegt 5% ikgadējo IKP pieaugumu, kas vairotu līdzekļus valsts kabatā. Vai tā atcelta? Izmērāms rezultāts būtu arī mērķis panākt un apsteigt Igauniju. Uz to aicina, bet vai tas ir sasniedzams vai absurds mērķis?

Mums jātiecas kļūt labākajiem reģionā. Latvijā dzirdam runas – ja tā spaidīs, tūliņ pārcelsim uzņēmējdarbību uz Igauniju! Igauņu premjers pasmējās un sacīja, ka viņu tāpat lencot – skriesim prom uz Latviju! Šķiet, igauņi nav tik naski uz valdības lamāšanu kā latvieši. Sliktāk pilda Kremļa doto vēlmi – panākt, ka sava zeme tiek attēlota kā neizdevusies valsts.

Ambīcija par 5% pieaugumu nav atcelta. Bez augsta mērķa nevar. Pērnā atpalicība bāzējās ES fondu naudas “nepaņemšanā”, sabremzējoties celtniecības nozarei. Šogad plāns pārsniegt 3% ir reāls. To atzīst pat tie eksperti, kuri parasti neko neatzīst. Darbakārtībā ir jautājumi, kā vēl celt izaugsmi, kā piesaistīt investīcijas, ar ko gludi vis neiet.

 

Vācu, dāņu dienesti, zviedru premjers – visi bažīgi par Krievijas ietekmi uz vēlēšanām, valstu iekšpolitisko dzīvi. Sevišķi pēc ziņojumiem par hakeru ielaušanos pirms ASV prezidenta vēlēšanām. Tikai Raimonds Vējonis kā klints – Latvijā krievu propagandai nav sekmju iedzīvotāju prātu duļķošanā. Jums tāda pati pozīcija par iekšējo drošību?

Es piekristu vērtējumam, ka drošības situācija valstī tiek kontrolēta. Lāča pakalpojumu nodara ekspertu, politiķu atzinumi, it kā Baltija būtu nedroša, bīstama vieta. Kaut tāpēc, ka rada bažas investoriem. Nešaubīgi, ka būs nākotnes izaicinājumi, jo Francijā, Vācijā ir svarīgas vēlēšanas, ko var mēģināt iespaidot, strādājot ar masām. Latvijā tomēr esam ar lielāku sapratni, sagatavotāki, cik ticams ir aizrobežu TV ziņās nolasītais.

 

Mūsu profesori pareģo politiskās sekas, kādas iestātos pēc pašvaldību vēlēšanām, ja “Saskaņa” parādītu labus rezultātus, bet “Vienotība” ne. ZZS tuvinātos Ušakova partijai.

Sekoju polemikai. Arī par Viestura Silenieka neveiksmīgu izteicienu par sadarbību ar “Saskaņu”, kas tika interpretēts. ZZS to nosodīja kā nepieņemamu.

 

Kāpēc Silenieku neizslēdza no apvienības?

Nav jau diktofonā ierakstīts, ko viņš īsti teica…

 

Nekā interpretējama tur nav. Teica, ka neizslēdz sadarbību ar “Saskaņu”. Mūsu lasītāja Velta Briedīte no Jēkabpils jautā – vai Kučinskis, liekot roku uz sirds, apsola nesadarboties ar “Saskaņu” ne pēc pašvaldību, ne Saeimas vēlēšanām, lai kādi būtu rezultāti?

Piedalos ZZS politiskajās sarunās pirms pašvaldību vēlēšanām un zinu, ka neplānojam sadarbību ar Ušakova partiju. Netiek arī apskatīts variants, ka ar viņiem jāslēdz vienošanās pirms vai pēc Saeimas vēlēšanām.

 

Jūs jau neesat “zemnieks”, esat Liepājas partijas pārstāvis, bet varbūt apvienībā ir citādi domājošie? Un kurš ir galvenais politikas noteicējs ZZS?

Apvienībā neliela rīvēšanās bija vasarā, jo ZZS nekad nebija bijusi premjera partija, un neslēpšu, ka drusku radās haoss. Kurš, kur un kādus lēmumus pieņem. Esam vienojušies par formātu – ir ZZS valde. Tajā pārstāvība visiem četriem partneriem, un mans priekšlikums bija, ka lemšanā pievienojas apvienības deleģētie ministri. Izveidots kā diskusiju klubs, kur izstrādā nostādnes. Tur ir Sesks (Liepājas partija), Lembergs (“Latvijai un Ventspilij”), Krauze (Latvijas Zemnieku savienība), Silenieks (Zaļā partija), valdības pārstāvji. Pēdējos mēnešos tieši tur noformēta ZZS pozīcija visos jautājumos.

Ja viedokļi nesakrīt, tad balsojat?

Pagaidām nav balsots. Domām daloties, mazākums jutis, ka viņu viedoklis neuzvarēs, tāpēc koleģiāli piekāpies vairākumam.

 

Esat izteicies, ka jums ir ietekme. Bet kur tad tā ir, ja ieteicāt Ivetu Griguli izslēgt no LZS, bet partija nepiekrita un punkts!

Apvienība ir sarežģīts formāts. Premjeram, ministriem ir saskare ar politiku, bet vairāk operacionālās darbības. Partiju vadītājiem turpretī politika. Grigules priekšvēlēšanu kampaņai bija ietekme uz LZS ierindas biedriem, un viņi teikuši Augustam Brigmanim – vai nu akurāt eiroparlamentāriete jāslēdz ārā no partijas. Augusts kā demokrātisks vīrs saka – jā, un nevar cilvēkiem uzspiest pretējo.

Es uzskatu, ka Latvijai Eiropas Savienībā šobrīd ir laba, cienījama pozīcija. Bet Grigules balsojums zināmā mērā to apgrūtinājis, tas piemetis negatīvu pilienu. Mūsu nostāja Briselē ir par nedalītu, stipru Eiropu, kur valstis sadarbojas, ņem viena no otras labāko, ir vienotas Sīrijas, Krievijas, bēgļu jautājumos. To līdz šim izdevies sabalansēt. Turpretī Latvijas deputātes balss “pret” propagandas nosodījumā ir nošķirta no valstiski ieņemtās pozīcijas. Par to ar Brigmani izrunājāmies, bet nu…

 

Budžeta pieņemšanas laikā atzināties, ka esat saņēmis zvanu no kāda, kas pārliecinājis, ka “Latvijas Radio 5” līdzekļi nav jāņem nost. Kam ir jūsu tālruņa numurs un droši sakari?

Par LR5 man šķita nepareizi ieriebt un tīras spītības dēļ atņemt naudu. Reizēm klausos šo staciju, tai ir sava niša. Nav taisnīgi ņemt un neturpināt raidījumus, par ko runāju koalīcijas padomē. Tie zvanu saņēmēji ir mana biroja cilvēki, kuri mani informēja.

 

Premjer, lasītājus uztrauc, ka kritusies aktivitāte korupcijas cīņā, sagrauts KNAB prestižs, turklāt iespējami īsā laika nav iecelts jauns KNAB direktors.

Konkursa jaunajā nolikumā pavērta iespēja plašākam profesionāļu lokam kandidēt uz amatu. Ceru, ka pieteiksies piemēroti cilvēki no Ģenerālprokuratūras, SAB, Drošības policijas un tiesnešu korpusa. Esmu ieteicis tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem pašiem uzrunāt profesionāļus, kuri liekas atbilstīgi vadīt KNAB. Nez vai no malas uzradīsies pretendents kā brīnums, un arī Jutas Strīķes kompānijas stāsts un ambīcijas laikam beigušās. Tagad gaidu KNAB priekšnieku kā komandas spēlētāju un ar vajadzīgo pieredzi. Korupcijas apkarotāju funkcijas jāstiprina, bet tās kritušās galvenokārt biroja iekšējo konfliktu dēļ. Tur jāiedod spēks, jātiecas pēc kvalitātes. Arī pašlaik KNAB nav pārstājis strādāt. Pārstājuši šovus taisīt.

 

Nesen tiesībsargs runāja – valdībai jāparāda politiskā līmenī griba un spēja karot ar korupciju. Šāda apņemšanās neparādās politiskās deklarācijās.

Kāpēc jāspiež uz deklaratīviem solījumiem, nevis konkrēti veicamām darbībām? Vai kāds noliedz korupcijas apkarošanas svarīgumu?

 

Premjers taču pārrauga KNAB darbu. Pētāt, kādi ir sasniegumi, atdeve?

Nu, tagad bijušie KNAB darbinieki dodas pat politikā…

 

Tiesībsargs saka to tekstu, kas būtu jārunā premjeram – ka politiķu drosmes un atbildības jautājums ir celt cīņu pret kukuļošanu par svarīgu uzdevumu, sakārtot biroju.

Man nav tādu profesionālo iemaņu pašam iet, ķert likumpārkāpējus un pamest premjera amatu. Es varu strādāt caur iestāžu vadītājiem.

 

Jums nav jāiet, jāķer – bumbas krīt pašu apvienībā.

Nenorobežojos no partijiskās atbildības. Vai nav bijusi atbalss par lietām, kas skāra apvienības biedrus? Shēmotāji, korumpanti ir uzmanības lokā, korupcijas izskaušana nav pazudusi no darbakārtības. Nevajag domāt, ka visi dus.

 

Ieminējāties, ka dzīvesbiedre jūs atvieno no sociālajiem tīkliem. No kādiem ierakstiem uzvelkaties – no aizvainojošiem, muļķīgiem?

No valdošās uz negāciju vērstās noskaņas. Priecē, ka sasparojušies jaunieši, kuri pēc pašu iniciatīvas sāk mazu kampaņu, skaidrojot, kur šmucīgām un viltus ziņām dažādos portālos aug kājas. Citādi mums nemaz nevajadzēja krievu troļļu māņus, jo tepat vietējie rosījās, izmantojot, ka cilvēki kļūst slinki, lasa ne tālāk par skaļu virsrakstu un uzsūc negatīvās emocijas.

Cilvēki vērtē, cik izturīga jūsu nervu sistēma. Kāda ir jūsu pašsajūta amatā? Nepārņem nogurums, kad gribas atmest ar roku?

Mani dzīvesbiedre brīdināja, viņa Valsts kancelejā strādāja blakus diviem premjeriem pirms manis un zināja, ko tas nozīmē. Jāatzīst, pats tiku gaidījis, ka būs drusciņ vieglāks pārbaudījums strādāt par Ministru prezidentu. Naivas cerības.

 

Valdis Dombrovskis savulaik teica, ka viņš ar premjera darba grūtībām tiekot galā meditējot. Kā jūs atbrīvojaties no stresa? Pīpējot? Ārsti kritizējuši – smēķējošs premjers ir slikts paraugs valstij ar tādu veselības aprūpes sistēmu…

Varu attaisnoties, ka cenšos respektēt apkārtējos, kam nav jācieš no manām vājībām. Bet 55 gados diezin vai ļaušos pozitīvai pāraudzināšana no netikuma. Pīpēšana nav nekas labs, bet stress, nervozēšana šķiet kaitīgāka.

 

Tauta un žurnālisti daudz apsprieda jūsu gadumijas uzrunu. Jums nebija karoga…

Šķiet, ka sen tik aktīvi nebija apspriestas pirmo personu runas televīzijā… Un karogs man ir uzvilkts mastā ārā pie mājas. Visu gadu.

Gribēju lauku mājas atmosfērā uzrunāt tos cilvēkus pie televizora ekrāna, kuri nedzīvo tik daudz virtuālajā sociālo tīklu pasaulē.

 

Un kā tad ar tiem kamīniem? Vai ar prezidentu vienojāties par vienu fonu?

Abolūti ne. Nekas nebija saskaņots. Mums abiem tas bija pārsteigums…