14.05.2017

Aivars Berķis: Zemnieka gudrība ir vispārzināms jēdziens


Pirms 100 gadiem Valkā lauksaimnieki nodibināja vienu no vecākajām latviešu partijām – Latviešu zemnieku savienību. Ar zaļu karogu un āboliņlapas zīmi partija dzīvo vēl šobaltdien – kā varas partija. Divi vīri, Aivars Berķis un Ēriks Hānbergs, ir skatījušies cauri laikiem un jubilejai par godu sarakstījuši grāmatu “Ne vienas vagas vilcēji”. Tā ir LZS vēsture bez pucēšanas un pielakošanas – saka autors Aivars Berķis.

Kas un kāpēc dibināja Zemnieku savienību? Kā raksta Andrievs Niedra, tie bijuši saimniekdēli?

A. Berķis: Tā bija Miķeļa Valtera ideja. Pēc Februāra revolūcijas Krievijā arī Latvijā strauji sāka dibināt partijas, un Valters Latvijas autonomijas vai atdalīšanās ideju loloja jau no 1903. gada. Viņš aukstasinīgi skatījās, kurš spēks spētu to izdarīt, un skatiens apstājās pie zemnieku slāņa, kam bija Lauksaimnieku centrālbiedrība, kas pletās pa visu Latviju un bija organizēta. Valters uzmeklēja draugu Kārli Ulmani, ar kuru bija pazīstami kopš studijām Cīrihē, un Ulmanis ar dzelžainu neatlaidību ideju izdzina cauri. Saimnieki, protams, bija biedru bāze.

Pētot vēsturi, bija liela rakšanās pa arhīviem, avīzēm, laikabiedru atmiņām. Jums bija jaunatklājumi, mazzināmi fakti?

Ulmanis un centrālbiedrība līdz šim skaitījās pie šūpuļa kāršanas. Ka Valters bij rosinātājs, nezināju. Partijas dokumenti lielā mērā iznīcināti. Manā rīcībā nodotajā Ādolfa Klīves arhīvā uzgāju šo to saglabājušos. LZS bija preses orgāni “Līdums”, vēlāk “Brīvā Zeme”, un žurnālistu pienesums bija samērā bezkaislīgs notiekošā atspoguļojums. Cits avots – partijas biedru rakstītais, kur Klīve, Alfrēds Bērziņš pazīstamākie, izmantoju arī atmiņas no Cielēna skatupunkta. Literatūras daudzumu, ko izlasīju, droši saucu par blāķi. Daudz dabūju domāt par LZS ideoloģiju. Atkal Miķelis Valters pirmais runāja uz praktiski noskaņotiem zemniekiem, ka ražošana nav ideoloģija. Partijai vajag interesēties, atbalstīt kultūru, tradicionālo dzīvesveidu, ne tikai pliku ražošanu. Mūsdienās arī pārmet – nav ideoloģijas! Idejiskā puse sastāv no divām daļām. Kas jādara saimnieciskā laukā, ir stipri mainīgi atkarībā no piemeklējušām krīzēm, jauniem virzieniem. Otra – cementējošā ideoloģijas daļa. Mēs, piemēram, sīksti pretojāmies, ka varītēm apvienotu un tiektos pēc lielām pašvaldībām. Vēl agrāk iebildām lauku skolu, slimnīcu slēgšanai un tagad esam nonākuši – kas mēs, LZS, būsim? Vai bremzes, kas metuši sprunguļus attīstībai riteņos, vai izrādīsimies tālredzīgi? Atceros, argumentēja – sācies datorizācijas laiks, katrai skoliņai nepiepirks datorus, tāpēc jāpārvācas uz modernizētām lielākām skolām. Nu datorus dāvanā liek bērnu ratiņos, mazie bruņoti telefoniem. Un, ja izglītības sistēma attīstās tālmācībā, kad puika sēž mājā pie datora un viņu māca ģeniālākie skolotāji? Saimnieciskā darbībā Rungainis iesaka visiem nolasīties ap Rīgu, izveidot stipru reģionālo centru, kur darbs un attīstība. Tad mēs konkurēšot, bet lauki norakstāmi, atstājot lielsaimniecības. Vai tiksim iespiesti kaktā, vai sekos jauns laiks ar atdzimšanu? Pašreiz ir spiediens, ka laukus nevar noturēt. Zemnieku savienībai jāatbild, ko darīt.

Ulmanis atstājis platas pēdas valsts dibināšanā un pārvaldē, bet ko atzīmēsiet kā partijas vēsturisku ieguldījumu?

Lielākais sasniegums ir zemes reforma. Ar to kalpu kārtu praktiski likvidēja, izņemot laukstrādniekus, kas nevēlējās uzņemties saimniecību. Tālāk LZS veda plašu atbalsta politiku, lai jaunsaimnieki celtu mājas, saimniecības ēkas. Zemnieksavienība piedalījās visās valdībās, izņemot vienu, LSDSP sastādīto, turklāt Ulmanis, Celmiņš, Alberings, Meierovics bija Ministru prezidenti, pat vairākkārtīgi. LZS ideoloģijas daļa bija ar protestantisku akcentu – dzīvo pieticīgi, izdod naudu, kur vajag, bet izšķērdība ir netikums. Kārli Ulmani kādu laiku atstūma nostāk. Viņš bija izdarījis Latvijas atbrīvošanas, uz kājām nostādīšanas darbu, kļuva it kā lieks. Pa to laiku rakstīja grāmatas par saimniecisko politiku, un Ulmanim pietika vaļas smalki izdomāt praktisko darbu programmu. Viņš saprata, ka partiju ķildās to nemūžam neveiks, un tad vajadzēja to neierobežoto varu.

Jāatzīmē, LZS rosināja Satversmes pārmaiņu par tautas vēlētu prezidentu ar stiprām pilnvarām, ko 1934. gada 7. maijā Saeima nobalsoja otrajā lasījumā.

Acīmredzot Ulmanim tas nederēja, jo arī kā tautas vēlēts viņš saņemtu par maz varas. Un vai tauta viņu vēlētu? Klīve Ulmanim skaidroja, ka tiks darīts viss, lai tik stipra persona neuzvarētu balsojumā. Vārdu sakot, Ulmanis nolēma riskēt ar 15 gadiem akmeņlauztuvēs, 15. maijam neizdodoties. Viņš to dabūja cauri, un uzvarētājus netiesā. Pašreiz slavinām demokrātijas iekārtas priekšrocības, bet pie grieķiem lietas notika pamīšus, atkarībā no apstākļiem. Sevišķi karalaikā situācija izvēršas, kad jābūt vienam, kurš sit dūri galdā – darīsim tā! Mierlaikos – nu, spēlējieties, zēni.

Ne tikai partijai – valstij bija liels trieciens Meierovica pāragrā nāve.

Noteikti. Varbūt Meierovics būtu izvirzījies par galveno vadoni. Bet ar visiem nopelniem Meierovics tāpat neizdarītu to, ko vajadzēja, – apvienot Baltijas valstis, Poliju, Somiju antantē. Ulmanim pārmet nepretošanos krievam. Jau 1939. gadā pie robežām stāvēja 100 000 vīru, 2000 lidmašīnas aerodromos, un grūti iedomāties, kura no Eiropas valstīm nāktu talkā, kad krievu karaspēks jau bija bāzēs iekšā, bet Parīze kritusi. Tagad, ja kāds nāk virsū, mans pienākums ņemt bisi un atšaudīties līdz pēdējam. Bet, ja bezcerīgā situācijā man jālemj, vai sūtīt jaunos cilvēkus gandrīz drošā nāvē, būtu grūti lemt par saviem un citu bērniem. Toreiz bija skaidrs, ka būs karš, domāja – lai lielie izplūcas, tad redzēs, kas iznāks, bet mums galvenais – palikt dzīviem.

1934. gadā Ulmanis, liedzot partiju darbību, liedza arī LZS. Biedri neiebilda?

Varbūt kāds parūca, bet 15. maijs visumā tika atbalstīts. Mana tante atcerējās, cik bijām priecīgi, ka tā šļura, Saeimas laiki beigušies.

Atgūtās neatkarības laikos pazīstam LZS atjaunotājus Kinnu, Krūgaļaužu un Berķi…

Kinnu!

Nē, Kinnu, Krūgaļaužu, Berķi, un jums jāliecina pie bikts!

Tautas fronte bija radīta viena galvenā uzdevuma izpildei – neatkarības pasludināšanai. Striktas saimnieciskās politikas nebija. 1989. gadā LTF lauku komisijas vadītājs Kinna man teica – klau, zemniekiem jātaisa partija! Likās pāragri, vai tas nenozīmētu frontes drupināšanu. Bet Kauls rīkoja Lauksaimnieku savienību, kur priekšā turēja Ulmaņa savienības programmu, statūtus par paraugu, bet pēc būtības tas bija Kolhozu padomes turpinājums. Neapmierinātie, kam likās, ka tas neiet kopā ar progresu, pulcējās ap Kinnu. Gāja ragos, strīdējās, un mani sāka uzrunāt – tu tāds prātīgs, nelec uz ecēšām. Pirms dibināšanas konferences izrādījos otrs ieredzētākais aiz Krūgaļauža starp aptaujātiem. Tā kā līdz 1. kongresam nevienam vēl nebiju uzkritis uz nerviem, 1990. gadā mani ievēlēja par priekšsēdētāju.

Jums bija pēctecības lieta, jo tanī laikā bija dzīvi LZS vecbiedri.

Tas bija ļoti būtiski, jo atnāca sociālistiskā darba varonis Arvīds Kalējs – pirmskara LZS biedrs. Iesaistījās citi, taisni viņiem bija ideja – netaisiet kādu lauku partiju, atjaunojiet Zemnieku savienību! Esam tiesīgi to darīt! Amerikā, Zviedrijā atradās pa vecbiedram, pievienojās Visvaldis Klīve, Kārlis Druva, ievērojamu partijas figūru dēli.

Laikā, kad atjaunojāt savienību, Latvijā uz zemes strādāja 18% nodarbināto, turpretī tagad skaitlis krities līdz 4%. Zemnieku kārtai retas rindas, no kā veidot pamatmasu. Vai nosaukums nav anahronisms?

Skandināvijā bija zemnieku partijas, pārtapa par Centra partijām, jo tradicionālais elektorāts tiešām mazinājās. Bresis uzstāja – vispirms iekavās, tad vārdā liekam Centra partiju. Tas nosaukums neiedzīvojās. Tautas uztverē nav no svara, kā kuru sauc. Tad “Latvijas ceļu” skaitītu par ceļubūvētāju partiju. Tagad būtībā esam pašvaldību partija, jo rindās ir pašvaldību pārstāvji, tur koncentrējas spēks. Taču ne mazums zemnieku ir biedri. Bet ideoloģija, uz kuras sēž LZS, praktiski ir zemnieku. Caurvīta latviskiem uzskatiem, saglabāta pat no folkloras.

Izliekamies gudri tautas priekšā. Berķa kungs, esat nacionālkonservatīvie!

Konservatīvisms katrā ziņā. Bet galvenā latviešu zemniekam piemītošā īpašība vienmēr bijusi – jāpaļaujas uz sevi. Viensētā dzīvojot, ne uz ko citu nevar cerēt. Zemniekus mācīja: nežēlojieties par sliktiem laika apstākļiem, lietu, krusu un salu – tāpēc esat agronomi! Zemniekam jārēķinās, ka viss var nākt pāri un LZS idejiski ir apkalta nesūdzēties, nemeklēt vainu citur, jo apstākļi nekad nebūs ideāli un jāspēj saimniekot jebkurā gadījumā.

Un latvieši ir arāju tauta, cēlušies no ganiņiem, visiem saknes laukos – tā nav maza atbalsta bāze!

Mans vecais paziņa Eglāja kungs ulmaņlaikos bija pagasta agronoms. Reiz tika uz Vāciju. Stāstīja – kas Vācijā? Pagasta agronoms sasauc miesta zemniekus – rīt jāsēj auzas. Šie izklīda kā skudriņas pa laukiem, sēja. Latvijā pagasta agronoms šitā instruētu! Tu muļķis esi? Neredzi, kādi alkšņiem pumpuri! Un vabolēm vēl bērnu nav! Eglājs secināja – tas ir labi. Vācieši ar alus nodzertām smadzenēm vēlāk darīja, ko Hitlers lika. Latvietis vienmēr darījis uz savu galvu.

Klausieties, ko saka kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere: “Viena no zemnieku mentalitātes pazīmēm ir tā, ka parasti viņi slikti orientējas politikā.”

Atbildēšu no personiskās pieredzes. Mans tēvs amatnieks bija beidzis skolā četras ziemas. Kad tikāmies, ar viņu varēja runāt tikpat kā ar jebkuru Lauksaimniecības universitātes profesoru. Viņš lasīja avīzes, klausījās ziņas, un bērni staigājām uz pirkstgaliem, lai netraucējam, ko radio saka. Zemnieka gudrība ir vispārzināms jēdziens.

Mūsu lasītāji, toties nereti nopūšas, ka LZS vairs nav Kārļa Ulmaņa gara. Jūs neesat tie! Neesat īstie mantinieki!

Viss plūst līdzi laikam, LZS nevar būt tieši tā LZS, kas bija. Ideoloģiju kaut cik var noturēt, bet saimnieciskā līnija visu laiku spiestā kārtā mainās.

Lasītāji uzskata taisni kā 1934. gadā – partijas ir kaitīgas un bezdarbīgas. Kad piedzims otrs Kārlis Ulmanis?

Tā ir, mēs sen diktatūru būtu atjaunojuši, bet nav otra Ulmaņa. Tiklīdz tautai dos tiesības vēlēt prezidentu, gaidiet traku ļembastu. Atkal nezinās, kurš tad būs īstais. Šais laikos esam kā uz plosta krāčainā upē, kur no svara ir tava reakcijas spēja. Viduslaikos tavs tēvs un vectēvs bija mucenieki, un tu arī taisīsi mucas. Tagad piecus gadus uz priekšu skatiens nesniedz. Jebkurā brīdī jābūt gatavam sākt ko jaunu. Un tā arī partijas izdzīvošanas spēks ir pielāgoties laikmeta, vēlētāju prasībām. Cilvēks nav prusaks, ir grūti mainīties īsā laikā, bet ir jāmainās.

Latvijas tagadējām partijām 12 gadu cikls un tad bojāeja. Simt gadi partijai pat pasaules līmenī ir cienījams laikposms. Ja to jūs svērtu, ja vēlētu vēl otrus simt gadu LZS nodzīvot, kas būtu pirmām kārtām sakāms?

Savējiem teicu – ja tagad netiksim galā ar nodokļu reformām, mūžs var aprauties arī 102 gados. Mūžs būs tik ilgs, cik spēsim laikam iet līdzi.