19.04.2016

Aija Barča: Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp!


Kā turpmāk finansēt veselības aprūpi, lai tā pilnībā nesagrūtu, vienlaikus neapdraudot arī sociālo budžetu un nezaudējot katra sociālā nodokļa maksātāja personificētās iemaksas? Vai iespējams pārdalīt naudu, neieviešot jaunu nodokli, bet, ja tas tiek ieviests – ko par to saņemsim pretī?

Galvenokārt par šiem jautājumiem Neatkarīgās intervija ar Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju, sociālo lietu eksperti Aiju Barču (ZZS), kurai kā vienai no zinošākajām sistēmas pārzinātājām nevar nepajautāt arī par pensijām.

Neatkarīgā: – Latvijas veselības aprūpes pieejamība esot sliktākā Eiropas Savienībā (ES), finansējums tai – nepilni 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), divas reizes mazāks par vidējo ES, regulāri dzirdam sūdzības par veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti vai nepieejamību, nozares organizācijas pastāvīgi nemierā, reģionu slimnīcas sašutušas par samazinātu ambulatoro pakalpojumu apjomu un sekojošu vēl lielāku pakalpojumu pieejamības samazināšanos reģionos... Vadzis nenolūzīs agrāk, nekā radīs risinājumu, ko cenšas rast jau gadiem?

Aija Barča: – Jau tagad valsts un cilvēka personīgie tēriņi veselības aprūpei nonākuši līdz attiecībām 50/50!

– Rēķinot arī bērnus, kam veselības aprūpe it kā ir par brīvu?

– Jā. Tas ir ļoti satraucoši, ne visi var atļauties samaksāt. Sociālo un darba lietu komisija arī iesaistīsies jautājuma sakārtošana un 27. aprīlī darba grupā skatīs veselības aprūpes finansēšanas likumu. Veselības aprūpes finansēšanas kārtība vēl nav noteikta, bet beidzot sabiedrībai skaidri jāpasaka, ko ar esošo finansējumu varam atļauties.

– Arī valdības deklarācijā nav skaidri norādīts finansējuma avots, vien pateikts, ka tiks izstrādāts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas modelis, nosakot veselības obligāto iemaksu bāzes avotu un likmes apmēru. Ir vairāki varianti?

– Varianti ir vairāki. Piemēram, Vienotība savā kongresā Salaspilī lēma, ka veselībai ņems 3% no IKP no sociālās apdrošināšanas budžeta, kas būtu ap 210 miljoniem eiro. Finanšu ministre Dana ReiznieceOzola (ZZS) saka, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām varētu ņemt 1%, kas būtu 70 miljoni eiro. Bet Latvijā valsts pamatbudžets un valsts sociālās apdrošināšanas budžets nav atdalīti viens no otra, ir konsolidētais valsts budžets, un līdz ar to, paņemot 70 vai 210 miljonus eiro no viena budžeta, palielināsies kopējais budžeta deficīts. Vienalga, no kuras kabatas ņemam, neiekasējot papildu naudu, budžeta deficīts palielinās.

– Sociālajā budžetā jau it kā ir uzkrājums.

– Bet arī uzkrājums neglabājas kādā atsevišķā kontā. Pašreiz depozītu likme ir tik niecīga, ka ar tiem daudz sapelnīt nevaram, tāpēc valsts šo naudu tērē ar noteiktiem nosacījumiem. Bet valstī ir spēkā fiskālās disciplīnas likums, mums ir ievērojami ārējie parādi, tādēļ, lai vairāk naudas varētu novirzīt veselības aprūpei, atklāti jāpasaka, ka finansējuma avots būs jauns nodoklis.

– Labklājības ministrs Jānis Reirs (Vienotība) paudis, ka būs jaunas kategorijas, kuras maksās sociālo nodokli, un šo papildu naudu varēs novirzīt veselības apdrošināšanai.

– Sociālās apdrošināšanas budžets ir sadalīts pa atsevišķām kabatiņām – vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējumu pensijām, vecāku pabalstiem, bezdarbnieka pabalstiem un citām vajadzībām, un šo sadalījumu nosaka Ministru kabinets (MK). Ja gribam te paredzēt naudu arī veselības aprūpei, tad MK ir jāsaspringst un tā jāpārdala!

– Bet tad kādas no šīm kabatiņām kļūs plānākas?

– Protams, tad kādai kabatiņai jāpaliek plānākai! Ar sociālās apdrošināšanas iemaksām viss ir ļoti jauki, kamēr nav nekādas krīzes. Bet, piemēram, ja 2009. gadā sociālās apdrošināšanas iemaksās nebūtu bijis 950 miljonu latu uzkrājums, tad pensijas nāktos samazināt, līdzīgi kā pat par 40% tika samazinātas algas. Bet pensijas aiztiktas netika, jo bija šis uzkrājums! No uzkrājuma, kas glabājās, tāpat kā tagad, Valsts kasē, 2010. gadā uz procentiem nopelnīja 70 miljonus latu – visu šo naudu izmaksāja bezdarbnieku pabalstos, jo daudzi zaudēja darbu. Ja nebūtu uzkrājuma un vēl 70 miljonu depozīta peļņa, to nevarētu atļauties! Mums vairāk jādomā par tautsaimniecības attīstību, ražošanu.

– Veselības aprūpes sistēmas problēmu risināšanai nevarēs būtiskas summas novirzīt arī tad, ja papildu sociālo nodokli sāk maksāt jaunas kategorijas, piemēram, mikrouzņēmumos strādājošie?

– To tagad grūti pateikt, jo mikrouzņēmumu darbinieku sociālo apdrošināšanas iemaksu apjomu par 2016. gadu redzēsim tikai nākamajā gadā, līdzīgi kā solidaritātes nodokļa efektu. Pēc taisnības gan solidaritātes nodokli vajadzēja novirzīt sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet tas tiek ieskaitīts valsts pamatbudžetā. Ja tur ienākumi nebūs pietiekami, būs vajadzīgs papildu nodoklis.

– Iepriekšējā veselības ministre Ingrīda Circene piedāvāja veselības pakalpojumu saņemšanu sasaistīt ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nomaksu. Ar to neko būtisku neatrisinātu? Circene lēsusi: ja likumprojekts būtu pieņemts, veselības aprūpes finansējums šogad būtu līdz 30% lielāks!

– Domāju, ka nē, jo šajā likumprojektā finansējums nebija norādīts. Domāju, ka nevaram balstīties uz IIN maksātājiem, jo, palielinot neapliekamo minimumu apgādībā esošām personām, īpaši, ja ģimenē ir bērni, sanāk, ka jau pašlaik vairāk nekā 75 000 strādājošo vairs nav IIN maksātāji. Darba grupā mēs šīs problēmas analizēsim, un, gribam vai nē, mums, manuprāt, vajadzēs balstīties uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, lai mēs vispār redzētu, kuri cilvēki šeit strādā un ir nodokļu maksātāji, jo tos 75, nākamgad varbūt pat 80 tūkstošus strādājošo neredzēsim kā IIN maksātājus.

Vēl viena tēma ir par cilvēkiem, kas strādā vienā valstī, bet veselības pakalpojumus saņem citā. Latvija par saviem pilsoņiem, kuri ir ārstējušies ārzemēs, pērn samaksājusi apmēram deviņus miljonus eiro citām valstīm. Arī Latvija varētu pieprasīt un saņemt naudu par mūsējiem, kuri strādā citviet, bet ārstējušies Latvijā. Tas nav sarežģīti, vien jāaizpilda viens dokuments!

– Kāpēc tas nenotiek?

– Nevaru pateikt. Iespējams, kaut kāda neliela samaksa ir. Latvijas dakteriem būtu jāiesniedz izziņa par cilvēkiem, kas strādā citā valstī, bet te ir saņēmuši veselības aprūpes pakalpojumus.

– Varbūt par to nav informācijas?

– Manuprāt, tas ir ļoti labi zināms ārstniecības personām, tostarp ģimenes ārstiem. Par to visu jāpadomā, veidojot likumprojektu. 27. aprīlī sanāksim uz pirmo darba grupas sēdi. Vēl papētīsim Igaunijas un Lietuvas pieredzi, kas gan ir atšķirīgas.

– Liela iespēja, ka tas būs jauns, papildu veselības apdrošināšanas nodoklis?

– Grūti pateikt. Ja tiešām labi iekasēs sociālās apdrošināšanas iemaksas no jaunajiem to maksātājiem, varbūt izdosies izvairīties. Mums vairāk vajadzētu cilvēkiem skaidrot, ka cilvēki var saņemt labumus atbilstoši tām sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko viņi ir iemaksājuši.

– Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns veselības aprūpes apakškomisijā prezentējis aplēses, ka strādājošajiem mēnesī būtu jāmaksā sākotnēji 18 līdz vēlāk 30 eiro, lai nodrošinātu sistēmai nepieciešamos papildu 200 miljonus eiro. Reāli?

– Uzlikt katram strādājošajam konkrētu maksu nebūtu korekti, te arī ir jautājums par solidaritāti. Piemēram, cilvēki ar 500 vai 1000 eiro algu 30 eiro nodokli veselības apdrošināšanai tik ļoti neizjustu kā tie, kas saņem minimālo algu. Bet ir jāpieņem lēmums un sabiedrībai skaidri jāpasaka, ko varam atļauties ar pašreiz budžetā esošo naudu. Jāatzīst, ka tur nekam vairāk kā neatliekamajai palīdzībai un primārajai veselības aprūpei – ģimenes ārstiem – nepaliek, un tālāk mēs netiekam. Nožēlojami, bet veselības aprūpei mēs tērējam vismazāk Eiropā procentuāli no iekšzemes kopprodukta.

– Veselībai, izglītībai, zinātnei, aizsardzībai procentuāli tērējam mazāk, arī mūsu sociālais budžets, kā norādījusi OECD, ir tikai 16% no IKP, kamēr vidēji OECD valstīs – 21%... Kur pazūd nauda?

– Acīmredzot diezgan daudz aiziet garām kasei, joprojām runājam par lielu pelēko ekonomiku.

– Ja tiešām tiek ieviests jauns, papildu nodoklis, tad jāsaprot, kāds pakalpojums būs pretī...

– Tieši tā!

– Lētāk vai līdzvērtīgi 18–30 eiro mēnesī sanāk apdrošināšanas polise, kurai pagaidām, vismaz kamēr nav pārliecības par valsts garantijām, uzticība ir lielāka.

– Te jāskatās, kam šo labumu valsts pilnībā varētu apmaksāt, kas varētu būt cilvēki ar zemiem ienākumiem – jau iepriekšējā likumā bija fiksētas vairākas sociālās grupas. Bet, piemēram, kāpēc lai pensionāri, kuriem pensijas ir lielas un ļoti lielas, paši nemaksātu šo dalības maksu? Apdrošināšanas firmas atzīst, ka vecākiem cilvēkiem, kuriem parasti arī ir vairāk hronisku slimību, apdrošināšana izmaksā ļoti dārgi. Kā abas šīs lietas korelēs, vai varētu darboties kāds veselības fonds vai kas cits to visu menedžēs, vēl nevaru pateikt.

– Bet valsts varēs piedāvāt tādu pakalpojumu, lai apdrošināšana vairs nebūtu vajadzīga? Ja nespēj, ja maksāju par apdrošināšanu, vai man būtu tiesības atteikties no šīs valsts piedāvātās paketes un nemaksāt šo papildu nodokli? Citādi jāmaksā dubultā!

– Nez vai kāds to šodien vispār var pateikt! Ja sanāks maksāt dubultā, tad jau būs zelta polise!

– Ko jūs domājat par valdības pieņemtajiem noteikumiem par valsts budžeta finansēto studiju vietu rezidentūrā saistīšanu ar nosūtīšanu darbam reģionos?

– Tiem, kuri ir ieguldījuši savus privātos līdzekļus, tādu nosūtījumu nevarētu piedāvāt, bet, ja cilvēks ir mācījies par budžeta līdzekļiem un valstij ir šāda nepieciešamība, domāju, ka tas nav nekas ārkārtējs, tā jau Latvijā ir bijis. Šodien vairāk nekā simt jauno ārstu gaida, kad varēs pildīt ģimenes ārstu pienākumus tepat Rīgā, viņi ir Rīgas Stradiņa universitātē beiguši rezidentūru, pēcdiploma apmācību arī par budžeta līdzekļiem, bet neparko nebrauc ārpus Rīga strādāt! Viņi gadiem ilgi nav ieguvuši darbu – kā var zināšanas saglabāt, atjaunot, ja nestrādā savā profesijā? Šī lieta jau ir diezgan traģiska, un arī tā būs ļoti nopietni jāvētī.

– OECD, kur ceram iestāties šogad, Latvijas sociālās politikas pārskatā kritizē lielo nevienlīdzību, rosina ieviest progresīvāku ienākumu nodokļu sistēmu, novērst pieaugošo nabadzību pensionāru vidū, celt minimālo algu... Ko piedāvāsiet?

– Jau kopš 7. Saeimas laikiem tiek diskutēts par darbaspēka nodokļu diferencēšanu, varētu domāt par IIN gradāciju, piemēram, minimālās algas saņēmējiem to noteikt nevis 23% apmērā, bet krietni mazāk, bet lielu un ļoti lielu algu saņēmēji varētu maksāt, piemēram, nevis 23, bet 25% līdz pat 30%.

– No otras puses, mums jau tagad ir aizdomīgi liels minimālās algas saņēmēju skaits – vai ar progresīvajiem nodokļiem neieslīdēsim vēl vairāk pelēkajā ekonomikā?

– Grūti pateikt. Tiekoties ar iedzīvotājiem, runājot ar viņiem arī telefoniski, reizēm nākas ļoti brīnīties. Pašreiz minimālais darba stāžs vai sociālās iemaksas bija jāveic 15 gadus, lai 62 gados un 9 mēnešos varētu pieprasīt valsts vecuma pensiju, bet cilvēku, kuriem nav pierādāmi 15 darba gadi, kļūst arvien vairāk. Bet, kad viņiem jautā – ko darījāt visu laiku, atbilde ir: strādāju! Jautāti, vai arī nodokli maksāja, jo no 1996. gada 1. janvāra Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra personificēti uzskaita katra strādājošā iemaksātos nodokļus, tad viens otrs saka – kas jums par daļu, es strādāju neoficiāli! Tad man atliek atbildēt: un kas man par daļu, ka jums tagad pensija nepienāksies? Tad ņemiet no tās burkas vai bankas naudu! Viņš saka: ko jūs, es sen jau visu esmu iztērējis! Jautāts, vai tādā gadījumā viņam tagad ir tiesības no valsts ko prasīt, viņš sašutis saka: kā, es taču te dzīvoju! Tā bieži mums beidzas sarunas. Acīmredzot vajag vairāk informēt cilvēkus par dažādiem sociālajiem jautājumiem. Ik pa brīdim arī pienāk vēstules, kurās cilvēki atzīst, ka nezināja, ka arī tēvi var izmantot paternitātes atvaļinājumu 10 dienas un saņemt pabalstu līdz bērna divu mēnešu vecumam, ko maksā VSAA, ja tēvs ir strādājis un maksājis nodokļus!

– Saeima lēmusi no nākamā gada pensijas indeksēt ar apdrošināšanas iemaksu algas indeksu 50% līdzšinējo 25% vietā, bet, piemēram, portālā Manabalss.lv tiek vākti paraksti par IIN atcelšanu pirmā līmeņa pensijām, kas arī varētu minēto pensionāru nabadzību mazināt?

– Lielākā daļa, vairāk nekā 460 tūkstoši valsts vecuma pensiju saņēmēju saņem pirmā pensiju līmeņa pensijas, kas ir dažādas. Tām ir ar nodokļiem neapliekamais minimums 235 eiro, no pārējās daļas pensionāri maksā IIN 23% apmērā. Valstij tie ir miljoni eiro, no kuriem 80% saņem pašvaldības, no kurām savukārt arī mazo pensiju īpašnieki saņem dzīvokļa pabalstus un citus labumus. 20% paliek pamatbudžetā, kas aiziet izglītībai un veselības aprūpei. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp! Vai varam atļauties pateikt, ka visi, arī tie, kuri saņem pensijas lielākas par 235 eiro un ļoti lielas pensijas, visi nemaksās IIN? Eiropā pensionāri maksā IIN. Manuprāt, Latvija var iet citu ceļu – pakāpeniski, ik gadu celt ar nodokli neapliekamo pensijas daļu. Par to esam arī runājuši ar Latvijas pensionāru federāciju, ar Finanšu ministriju un jauno labklājības ministru, to vērtēsim arī maijā komisijā, bet vienošanās koalīcijā vēl nav. Tas jādara pakāpeniski, varētu būt runa par 10 eiro soli ik gadu. Žēl, ka jau ar šo gadu koalīcijā nevarējām vienoties par indeksāciju, toties ar 2017. gadu indeksācija būs 50% no algu iemaksas.

– Cik tas varētu būt uz rokas?

– Gudri ļaudis rēķina, ka tas varētu būt 8–10 eiro. Bet ir vēl viena lieta: ne likums, ne Saeima nenosaka inflācijas apmēru, to nosaka statistika. Pirms pāris mēnešiem brīnījāmies, ka mums ir deflācija 0,6, kam sekoja cilvēku izbrīns par to, kas tad palicis lētāks. Ir dažādi priekšlikumi indeksācijai, par ko arī maijā darba grupā diskutēsim, tostarp ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti liels darba stāžs. Igaunijā, piemēram, tiem, kuriem ir 45 un vairāk gadu darba stāžs, pensiju indeksē nevis ar 50%, bet ar 80% algas indeksu. Mūsu pensionāru federācija rosina sākt ar 35 gadu darba stāžu un veidot trepi ik pa desmit gadiem. Tā būtu arī zīme jauniešiem: strādājiet čakli,