06.08.2016

R.Bergmanis: Nenovērtējam dzīvi miegainā mierā


Pārāk labsirdīgs – šāds raksturojums aizsardzības ministram var būt gan pluss, gan mīnuss atkarībā no drošības situācijas pasaulē. Latvijas faktu reitings šā gada februārī rādīja, ka labsirdīgais spēkavīrs Raimonds Bergmanis kļuvis par populārāko ministru Māra Kučinska valdībā, apsteigdams pat kultūras ministri Daci Melbārdi, raksta žurnāls SESTDIENA.

 

Populārs Bergmanis gan kļuva jau 1992. gadā, kad Barselonā Latvijai pirmajās olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas bija delegācijas karognesējs. 1996. gadā Atlantā Bergmanis palika devītajā vietā, pēc četriem gadiem Sidnejas spēlēs dramatiska rokas trauma pārvilka svītru viņa svarcēlāja karjerai, taču Bergmanis nepadevās un popularitātes gājienu turpināja atraktīvajās spēkavīru sacensībās – kopš tā laika viņš vienmēr piedalās arī Galapagu bruņurupuču svēršanā Rīgas zoodārzā. Aizsardzības ministra amatā Latvijas bruņoto spēku dižkareivis Bergmanis var izrīkot ģenerāļus, iedvesmot karavīrus un arī labot tos sistēmas trūkumus, kurus pamanījis, būdams karavīrs. Jaunajā drošības situācijā aizsardzības ministra loma jūtami pieaug, brīva laika šajā amatā faktiski nav, tomēr Bergmanis pa starpu vēl pagūs atbalstīt Latvijas olimpiešus Riodežaneiro, būdams Latvijas valdības pārstāvis šajās spēlēs. SESTDENAI viņš atklāj gan Latvijas olimpiskās cerības, gan to, kāpēc ir gandarīts par Krievijas pielaišanu šajās spēlēs…       

     

Sāksim ar jūsu amatā veicamo pienākumu patīkamāko daļu – Rio olimpiskajās spēlēs jūs pārstāvēsiet Latvijas valdību.

     

Tas ir liels gods un prieks, lai gan, kad esi atlidojis no Amerikas, pēc desmit dienām atkal lidot pāri okeānam nav īpaši patīkami. Taču saprotu, cik tas ir svarīgi gan cilvēkiem šeit, gan man personīgi, gan tiem, kuri būs Rio. Zinu, cik sportistam ir svarīgi just valsts atbalstu un uzmundrinājumu. Ne velti augstas valstu amatpersonas dodas uz šādiem forumiem un klātienē atbalsta savas valsts sportistus.

     

Vladimirs Putins, kuram sports nepārprotami ir ļoti svarīgs, uz Rio nedosies.

     

Tā ir viņa izvēle. Lielākā daļa valstu augstāko amatpersonu dodas uzmundrināt savus sportistus. Īpaši tādā forumā kā olimpiskās spēles, kurās piedalās vairāk nekā divsimt valstu un atklāšanas parādē daudzi skatītāji droši vien pirmoreiz uzzina par dažu valstu eksistenci.

     

Pirmajās olimpiskajās spēlēs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Barselonā jūs nesāt Latvijas karogu.

     

Tā man bija kā dāvana, jo spēļu atklāšana notika 25. jūlijā, manā dzimšanas dienā!

     

Šogad šajā datumā jums palika piecdesmit gadu. Vai karoga nešana Barselonā bija viens no jūsu mūža saviļņojošākajiem mirkļiem?

     

Noteikti! Ļoti būtisks mirklis un droši vien arī viens no iemesliem, kāpēc atrodos šajā amatā.

     

Tā brīža sajūtas atceraties?

     

Gandrīz paklupu... Stadiona vidū bija instalācijas. Bija arī brīvprātīgie, kas stāvēja un rādīja, ka tur ir nosegts kabelis, bet tādā brīdī, kad ej ar karogu, uzmanība ir sakoncentrēta uz kaut ko citu. Kad aizķēros aiz kabeli nosedzošās konsoles, tad tikai sapratu, ko brīvprātīgie man gribēja teikt. Bet tik un tā sajūtas bija fantastiskas. Augot Padomju Savienībā, bija grūti noticēt, ka mēs atkal iesim olimpiskajās spēlēs zem sava karoga. Kur nu vēl, ka karoga nešana būs uzticēta man. Kad es vēl nebiju dzimis, mans tētis ir nesis karogu PSRS Tautu spartakiādē, prezentējot Latvijas PSR...

     

Jums olimpiskās spēles bija nozīmīgākais starts sportista karjerā?

     

Ir citi notikumi, kas atmiņā iespiedušies daudz dziļāk. Piemēram, starts 1993. gada pasaules čempionātā Melburnā, lai gan tur izcīnīju tikai 11. vietu. Man visi seši piegājieni bija veiksmīgi, sasniedzu piecus Latvijas rekordus – mans prasīgais tētis gan arvien nebija apmierināts, teica, ka es esot varējis vēl labāk. Tajā čempionātā es dzīvoju Latvijas sporta leģendas Jāņa Daliņa mājās, satiku viņa sievu, arī bērnus un mazbērnus... Ne vienmēr tās sacensības, kurās esi sasniedzis augstvērtīgus rezultātus, dod visvairāk emociju. 

     

Vai olimpiskajās spēlēs jūs varējāt sasniegt augstāku vietu par devīto?

     

Grūti spriest, kā būtu Sidnejā, kad biju savā labākajā sportiskajā formā. Taču tās bija otrās sacensības mūžā, kad startēju bez tēta.

     

Tētis taču jūsu vietā celt nevarētu.

     

Nē, nē, tas ir ļoti būtiski. Treneris un tēvs vienā personā – šo devumu ir grūti izmērīt. Man gāja psiholoģiski smagi sagatavošanās periodā, tad vēl tētis netika līdzi uz spēlēm... Bija smagi. 

     

Tēvs Oļģerts Bergmanis, jūs trenēdams, mēģināja realizēt paša nepiepildīto sapni par sportiskajiem panākumiem. Vai jūs ar saviem bērniem mēģināt kaut ko līdzīgu?

     

Neko neuzspiežu. Fiziskai aktivitātei ir jābūt, bet priecājos arī par citām bērnu aktivitātēm – visi trīs mani bērni ir piedalījušies Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Nevienu no saviem bērniem uz sportu neesmu vilcis. Kad mana vecākā meita sāka sportot, viņa pārsteidza treneri, jo parasti bērnus uz sportošanu aizved vecāki. Esmu bērniem stāstījis, cik bieza garoza ir sportam, un teicis, ka palīdzēšu, ja viņiem būs vēlēšanās sportot. Attieksme sportā ir svarīgāka par rezultātu, tad arī rezultāts atnāk. Par kāpšanu uz grābekļiem vari stāstīt, cik gribi, katram pašam jādabū tas puns, tad sapratīs vislabāk. Sports ir ļoti nežēlīgs, kādā mirklī viss var apstāties dažādu apstākļu dēļ – pats zinu, kā tas ir.

     

Visu sarunu ar Raimondu Bergmani lasiet žurnālā SestDiena!