14.12.2016

Andris Bērziņš: Vardarbību neaizmirst. Būtiski ir neiet atriebties


Par to, kā mazināt vardarbību pret bērniem un kādi ir tās cēloņi, ar Saeimas deputātu, Latvijas Bērnu fonda vadītāju Andri Bērziņu sarunājas laikraksta DIENA žurnālists Romāns Meļņiks.

Nupat norisinājās akcija Nepaej garām!, ziedojumos savākti prāvi līdzekļi vardarbībā cietušo bērnu atbalstam. Taču pārsteidz, ka šī vajadzība joprojām aktuāla, kad jau desmitgadēm runājam par šo tēmu. Jūs faktiski cīnāties ar sekām.

Protams, ka mēs cīnāmies ar sekām. Varētu jau domāt, ka Latvija šajā ziņā unikāla, un meklēt cēloņus uz vietas. Taču man bijis tas gods kādu laiku darboties Eiropas Parlamentārajā asamblejā tieši saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem. Bija redzams, ka šie paši jautājumi aktuāli itin visur pasaulē – Eiropā, Amerikā, Kanādā utt.

Ja runājam par cēloņiem, redzams, ka sabiedrībā ir diezgan liela spriedze, cilvēks ir palicis nervozs, neiecietīgs, ļoti ātri reaģē uz visām negācijām. Ja kādam, piemēram, ir domstarpības ar augstākstāvošo priekšnieku, tas bieži vien diemžēl sāk "atspēlēties" uz tā, kuram ir mazāka vara, kurš no viņa atkarīgs. Es saprotu, ka bezdarbs, nabadzība, zemas algas, kā dēļ cilvēks jūtas sarežģīti, ir valstiska problēma, tā jārisina, bet tas nevar būt par attaisnojumu, ka par atriebības upuri kļūst tuvākais cilvēks. Tā ir viena cēloņu daļa. Otra – tradīcijas un attieksmes starp ģimenes locekļiem. Nav jau jāiet dzīvokļos, lai to redzētu, – tas labi manāms jebkurā lielveikalā, it sevišķi sestdienās un svētdienās, kad ģimenes iepērkas, un tad mēs redzam, kāda ir savstarpējā attieksme starp vecākiem un arī starp vecākiem un bērniem. Tur veidojas tāda kā sociālā portreta fotogrāfija. Protams, tur attiecības ir vēl ieturētas...

Jo publiska vide?

Jā. Bet, ja noņemam šo bremzi, saprotams, ka mājas apstākļos attiecības ir izteiktākas. Tā rēķinām, ka 80% gadījumu vardarbība nāk no tuviem cilvēkiem. Nākamais – savstarpējā neiecietība, emocionālā vardarbība skolās. Ļoti daudzi bērni jūtas, maigi izsakoties, ārkārtīgi nekomfortabli aiz pastāvīga pazemojuma, aizvainojuma. Dažādās formās – gan dēļ apģērba, izskata...

Vai tikai ar apģērbu tas tiek demonstrēts? Vai vēl asāk to bērni neizjūt caur to, ka vienam ir jaunākā modeļa viedtālrunis, citam – no vecākiem vai brāļiem, māsām mantots "lūznis"?

Jā, šādus faktorus varam uzskaitīt ļoti daudzus. Mēs jau pieminētajā akcijā Nepaej garām! vācām līdzekļus nometņu organizēšanai bērniem invalīdiem un arī vardarbībā cietušiem bērniem. Šajā gadījumā runājam par vardarbībā cietušajiem. Saskarsmē ar viņiem var ļoti labi redzēt vēlēšanos atpūsties. Ka viņš ir paēdis, saprasts, uzklausīts, var priecāties, atslābt no dzīves nemitīgā saspringumā, kad ir kā nervu kamols, kā ezis, kas izlaidis adatas un gatavs reaģēt uz visu, kas notiek, jo visapkārt ir ienaidnieki, kas grib abižot. Šādiem bērniem atrašanās nometnēs ir liels piedzīvojums un pārdzīvojums. Mēs ļoti daudzas reizes nenovērtējam, ko nozīmē prieks, mēs novērtējam vispirms materiālās vērtības – galds maksā tik, mašīna maksā tik, dzīvoklis maksā tik... Bet – cik maksā tas emocionālais stāvoklis bērnam, kad viņš ir priecīgs?

Ja analizējam to cilvēku dzīvi, kuri atrodas ieslodzījuma vietās, tad kādos 80%, ja ne vēl vairāk, viņi savu ceļu sākuši ar to, ka bērnībā cietuši no vardarbības. Vardarbība jau cilvēkā ieliek vēlēšanos atriebties. Jā, tas mazais redz, ka nevar atdarīt tam, kas pret viņu bijis ļauns, viņš meklē citu...

Cik izplatīta vardarbība ir Latvijā?

Es jums iedošu jaunākos datus. Tie ir par 2015. gadu. Ja analizē pēc šiem skaitļiem, redzam, ka situācija ir, ja tā var teikt, nostabilizējusies – labāk gan īpaši nepaliek, bet arī ne ļoti sliktāk. Bet šīs tendences var būt ļoti nenoturīgas – šķiet, ka kādu laiku viss ir ļoti labi un tad pēkšņi var parādīties straujš lēciens uz vienu vai otru pusi.

Laikam arī ļoti vāja tā robeža starp spēju un nespēju savaldīties?

Mēs jau katrs iekšēji cīnāmies ar labo un slikto. Paši bieži jūtamies par kaut ko ļoti nokaitināti, arī vēlēšanās atriebties katrā no mums mēdz būt. Jautājums – cik veiksmīgi pārvaram dusmas, nomierināmies, ņemam vērā gudro prātu ieteikto, ka aizvainojums jānoliek malā un jāiet tālāk. Bet no bērniem tādu savaldību nevaram vēl prasīt. Tāpēc jau ļoti svarīgi, ka rehabilitācijas centrā uzliekam tādu kā pirmo plāksteri, lai bērnu kaut kā attālinātu nost no tā pāridarījuma, kas pret viņu izdarīts. Tālāk ļoti būtiski, lai darbs ar šo bērnu un arī vecākiem, ja viņi nav bijuši vainīgi vardarbībā, turpinātos viņu dzīvesvietā ar mērķi maksimāli aizdziedēt traumu. Cilvēks, ja viņam izdarīts kaut kas ļauns, sevišķi, ja piekauts vai seksuāli izmantots, to neaizmirsīs nekad, jautājums, cik viņš var tikt pāri notikušajam. Tāpēc augstas klases psihologu palīdzība vērtējama ļoti augstu.

Visu interviju lasiet trešdienas, 14. decembra, avīzē Diena!