03.11.2014

G.Belēvičs intervijā laikrakstam DIENA: Orientējos uz darbu ministra postenī vismaz četru gadu garumā


Par savu skatījumu uz nozarē notiekošo intervijā Mārim Zanderam stāsta Guntis Belēvičs.

Tie, kuri sekoja priekšvēlēšanu debatēm, ievēroja, ka Belēvičam ir konkrēti priekšlikumi medikamentu cenas samazināšanai. Tas jauki, bet kā veselības ministram jums pirmām kārtām jautās, ko darīsiet ar Viņķeles kundzes vadītās darba grupas priekšlikumiem?

Nu, ļoti labi! Tātad tika izveidota darba grupa, kurā strādāja nozares profesionāļi, ļoti kompetenti ministrijas ierēdņi, arī politiķi. Šajos trijos mēnešos tika apzinātas problēmas, to nozīmīgums un tika aplēsts šo problēmu risināšanai nepieciešamās naudas apjoms. Proti, apmēram 110 miljonu eiro papildus tagadējam finansējumam. Līdz ar to - paldies Viņķeles kundzei par padarīto, un šīs darba grupas radītais darba plāns ir arī mans darba plāns.

Pagaidiet! Jums prasīs, vai atbalstāt šīs darba grupas priekšlikumu daļu no veselības nozarei nepieciešamās naudas pasmelties sociālajā budžetā. To jums prasīs!

Tātad. Ir nozares, kuru finansējums, salīdzinot ar vidējo līmeni Eiropas Savienībā, ir lielos mīnusos, vidējos mīnusos, apmēram līdzvērtīgs un pat plusos. Lielie mīnusi ir veselības nozarē un sociālajos jautājumos. Priekšlikums, par kuru jūs runājat, nozīmē kaut ko paņemt no "mīnusainas" nozares, lai aizlāpītu caurumu citā mīnusainā nozarē. Tas nav loģiski.

Ja kļūšu par veselības ministru, es prasīšu labklājības ministra viedokli.

Kas tur ko prasīt?! Augulis jau ir paudis nepiekrišanu.

Paklausieties! Auguļa kungs ir kategoriski pret to, ka šī nauda tiktu tērēta veselības jomā kaut kur kaut kam. Bet - ja šī nauda tiktu novirzīta konkrētām jomām, kas saskaras arī ar Labklājības ministrijas atbildības sfēru, piemēram, invaliditāti? Šādu jautājumu neviens Auguļa kungam nav uzdevis! Atcerieties, Repšes kungs pirms vēlēšanām daudz runāja par Nīderlandes modeli. Bet - bez viņa minētā Nīderlandē ir vesela virkne arī citu ar veselību saistītu apdrošināšanas veidu. Piemēram, vienu no tiem pieņēma 1968. gadā, un tas attiecas vienīgi uz īpašiem gadījumiem, piemēram, ilgstošu hospitalizāciju vai kad cilvēks kļūst invalīds, nonāk pansionātā. Šādu gadījumu ir relatīvi maz, un te ļoti labi darbojas solidaritātes princips. Atgriežoties Latvijā - mēs redzam šīs kampaņas ar aicinājumiem ziedot atsevišķām operācijām un redzam, ka sabiedrība ir līdzcietīga. Varbūt mēs varam apspriesto naudu virzīt šādiem gadījumiem? Īsi sakot, ir arī citas versijas, par kurām Auguļa viedoklis nav prasīts. Varbūt viņš teiktu "jā".

Jūs vēlaties būtiski samazināt pacientu līdzmaksājumus par medikamentiem. Jums ir priekšlikumi, kā cenu samazināt, pārveidojot medikamentu tirgus regulāciju. Labi. Vai esat rēķinājis, vai ar šo, priekšlikumu ieviešanas gadījumā iegūto, summu pietiks solītajam cenas samazinājumam? Iet ailītes kopā?

Iet kopā. Vai jūs zināt, kādu daļu veselības budžeta valsts ik gadu tērē zālēm?

Nezinu.

Lūk! 117 miljonu caur aptiekām un apmēram 100 miljonu caur slimnīcām (tur gan ir klāt arī reaģenti). Tātad apmēram 200 miljonu no 700 miljonu kopējā nozares budžeta. Saprotot šos mērogus, skaidrs, ka ikviens ietaupījums zāļu sadaļā būs ļoti noderīgs.

Es taču nestrīdos, vienkārši...

Es aizbraukšu uz Igauniju, tikšos ar ministru un pajautāšu, kā tas nākas, ka viņiem viena kompensācijas recepte maksā apmēram par 40% lētāk nekā Latvijā. Lai gan zāļu tirgus Igaunijā ir vēl mazāks! Saprotiet, kas tie par cipariem?! Ja mēs paskatāmies uz aptieku sektoru, tie ir apmēram 48 miljoni. Ņe slabo [nav slikti - krievu val.]! Ja skatāmies uz slimnīcām, arī tur var ietaupīt. Varbūt iepakojumā vajag nevis piecas, bet simt ampulu? Un nevajag - slimnīcu gadījumā - uz iepakojuma instrukciju Braila rakstā gadījumam, ja tur ir akla medmāsa!

Kā prioritāti minējāt mediķu atalgojuma paaugstināšanu. Tas saistās ar gadiem cilāto t. s. tarifu jautājumu - cik kura manipulācija maksā?

Jāpiekrīt, ka par tarifu pamatotību mēs īsti nevaram būt pārliecināti. Varbūt ir tādi, kuri ir, teiksim tā, ļoti dāsni. Starp citu, interesanti, ka atbilstoši Komerclikumam slimnīcu mērķis ir gūt peļņu... Tātad lielāko daļu pakalpojumu slimnīcas sniedz zem pašizmaksas un rada sev zaudējumus. Lielākos zaudējumus rada reanimācija un ievietošana intensīvajā terapijā, jo tur vispār tarifa nav - tiek uzskatīts, ka šīs izmaksas ir kaut kā iesmērētas pārējo pakalpojumu tarifā. Īsi sakot, ir milzīga pretruna, kas ir jārisina, - no vienas puses, ārstam ir jāglābj dzīvība, no otras puses, slimnīcas vadītājiem ir jādomā par saimnieciskajiem rādītājiem.

Un ko darīt?

Es sākšu no viena gala. Re, Straujumas kundze man iedeva šo grafiku - valsts galvoto aizdevumu slimnīcām atdošanas grafiks 2014.-2016. gadā.

Mans labs paziņa Pēteris Apinis arvien aizsvilstas, kad runa ir par normatīvu gūzmu, kas regulē mediķu darbu. Jūs nākat no privātā sektora ar, pieļauju, citu attieksmi pret regulējumiem. Vai plānojat kaut ko mainīt?

Par cilvēku veselību mums kaut ko pasaka Satversme, būtu nepieciešams arī atsevišķs Sabiedrības veselības likums. Ja runa ir par Ārstniecības likumu, tad tas ir sačakarēts. To jo īpaši izdarīja krīzes laikā, kad vajadzēja normatīvajos aktos sarakstīt visādus samazinājumus, lai cilvēki nevarētu teikt, ka viņiem tas un tas likumīgi pienākas. Ir punkti, apakšpunkti un apakšpunktu apakšpunkti - to normāls cilvēks vispār nevar saprast. "Atčakarēt" atpakaļ nav iespējams. Tas pats farmācijā.

Ko darīt?

Priekš kam ir ierēdņi? Lai raksta likumus! Jauna ārstniecības likuma pirmajam uzmetumam jābūt galdā uz Ziemassvētkiem!

Mēs visu laiku runājam par valsts sektoru medicīnas aprūpē, bet ir arī privātais. Un privātais jau gadiem sūdzas par nevienādiem spēles noteikumiem, par nelietderīgu naudas tērēšanu valsts pusē utt.

Ir ļoti uzmanīgi jāuzklausa abas puses. Privātie sūdzas par negodīgu konkurenci no valsts medicīnas iestāžu puses un otrādi.

Kas notiks ar reģionālajām slimnīcām?

Māri, ir tā, ka pagaidām es nezinu atbildes uz daudziem jautājumiem. Pieļauju, ka es pat nezinu daudzus jautājumus. Bet es uzzināšu.

Veiksmi. Šie jautājumi vēl "nedeg", bet viens "deg", jo tā nu ir iekritis, ka stājaties amatā 2015. gada budžeta veidošanas laikā...

Un ziniet, ko es darīšu?

Nu?

Es nenolikšu deputāta mandātu Saeimā. Es iešu uz komisijām, kāpšu tribīnē, atgādināšu, pārliecināšu kolēģus.

Brīnišķīgi, bet es runāju par ko citu. Tātad jums vajag 110 miljonu. Neviens pretī nestrīdas, bet objektīvi ir, teiksim, 50 miljonu...

Tad es ņemu tos 50 un pārliecinu koalīcijas partnerus...

... atļaujiet pabeigt. Tātad jūs atnākat pie savas nozares, kas it kā ir priecīga par papildu naudu, bet greizsirdīgi skatās, kuram tieši to iedos.

Varu pateikt, lai tas ir laicīgi un nav pārsteigumu. Ierakstiet to avīzē!

Nu, nu?

Pusi ārstiem un pusi pacientiem.

Un tā nebūs jau tā plānās kārtiņas izsmērēšana vēl plānāk?

Gultas diena šobrīd pacientam līdzmaksājumā maksā nepilnus 14 eiro. To daudzi samaksāt nevar. Tie, kuri ir godprātīgi un baidās, ka nevarēs samaksāt, lūdz viņus priekšlaikus izrakstīt un savu kaiti daudzos gadījumos ielaiž. Negodprātīgie paliek parādā. Nesen runāju ar Austrumu slimnīcas vadību. Vai zināt, kādu summu pacienti viņiem palikuši parādā? Trīs miljonus! Turklāt slimnīca jau nedrīkst šādus parādus norakstīt.

Ja pazeminātu līdz, pieņemsim, pieciem eiro, tā jau būtu cita situācija. Starpība valstij izmaksātu 10 miljonu eiro. Tātad, ja mēs runājam nevis par papildu 50, bet kaut vai 20 miljoniem, tad pirmie 10 būtu šim mērķim. Un visi to saprastu.