30.01.2013

Ļaujiet tautai pašai lemt!


Šis gads būs īpašs, jo Latvija ir lielas izšķiršanās priekšā. Mūsu valstij ir jāizšķiras par jautājumiem, kas ilgtermiņā ietekmēs mūsu valsts ekonomiku, un līdz ar to arī mūsu iedzīvotāju labklājību. Tie ir jautājumi par eiro ieviešanu un Eiropas Savienības daudzgadu budžetu, par to, kāda būs Latvijas vieta nākotnes Savienībā. Pagājušajā nedēļā Lielbritānijas premjerministrs Kamerons nāca klajā ar runu, kurā paziņoja par iespēju 2017. gadā rīkot referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Nu ir skaidri redzams, ka Savienība mainīsies. Mums visiem ir būtiski, kāda būs jaunā Eiropa pēc pāris gadiem, un pats galvenais, kā tā ietekmēs mūsu valsts pamatus, valsts un iedzīvotāju tagadni un nākotni. Ne tikai Latvija, bet visa Eiropas Savienība šobrīd ir smagu izvēļu un nezināmas rītdienas priekšā. Tas, cik pareizi vai nepareizi mēs pieņemsim lēmumus un izdarīsim izvēles, noteiks kāda būs mūsu un mūsu bērnu un mazbērnu dzīve.

Par lēmumiem. Pirmkārt, šogad tiks pieņemts Eiropas Savienības daudzgadu budžets un tas, cik tajā Latvijai piešķirs finansējumu, būtiski ietekmēs mūsu valsts ekonomikas attīstību un līdz ar to katru no mums. Eiropas Savienībā vienmēr tiek runāts par solidaritāti, atšķirību mazināšanu starp Savienības reģioniem, par dzīves līmeņa izlīdzināšanu starp dalībvalstīm. Latvija Eiropas Savienībā iestājās pirms nu jau gandrīz desmit gadiem – 2004.gadā. Vai šo gadu laikā ir mazinājusies nevienlīdzība starp reģioniem un izlīdzinājies labklājības līmenis starp dalībvalstīm? Ja 2005. gadā mūsu valsts bija trešā nabadzīgākā Savienībā, tad arī šodien nekas nav mainījies – joprojām esam trešā nabadzīgākā, aiz sevis atstājot vien Bulgāriju un Rumāniju. Vai šādā situācijā ir vietā Eiropas pārstāvju runas par Kohēzijas finansējuma samazināšana Latvijai? Noteikti, nē. Vai situācijā, kad mūsu lauksaimnieki saņem atbalsta maksājumu 96 EUR, bet Maltas zemnieki – 802 EUR par hektāru mēs varam runāt par solidaritāti? Nē. Tāpēc mēs, Zaļo un zemnieku savienība, uzstājam uz to, ka ministru prezidentam Dombrovskim ir jāpilda dotie solījumi gan mums, gan tautai, un jāpanāk, ka Latvijas Kohēzijas aploksne nākamajam plānošanas periodam saglabājas pašreizējā apjomā, bet platību maksājumi lauksaimniekiem pieaug līdz 80% no Savienības vidējā maksājuma par hektāru, kas ir 200 Eiro, bet nevis aptuveni 75% - kā premjers pēdējā laikā ir sācis runāt, lavierējot un manipulējot ar skaitļiem. Ir vēl viens stingrs nosacījums – nav pieļaujama situācija, ka maksimālo tiešmaksājumu palielinājumu mūsu lauksaimnieki saņem tikai no 2018.gada. Mūsu zemnieki ilgi ir bijuši spiesti strādāt nevienlīdzīgas un tirgu kropļojošas konkurences apstākļos! Un tas, ka Latvijā vēl ir lauksaimniecība ir tikai mūsu cilvēku milzīgā gribasspēka, pašuzupurēšanās un neatlaidīga darba rezultāts, bet ne Savienības labā griba. Ja Eiropas Komisija neatbalstīs Latvijas tikai taisnīgo un pieticīgo prasību, Zaļo un Zemnieku Savienība pieprasīs premjeram Dombrovskim VETO balsojumu Eiropas Padomē par budžetu.

Otrkārt. Par turpmāko Latvijas vietu Eiropas kopienā. Ārlietu ministrija savā ikgadējā ziņojumā Saeimai „Par Latvijas ārpolitikas prioritātēm” šim jautājumam atvēlējusi nozīmīgu vietu. Citēju: „Latvijas un citu līdzīgi domājošo valstu interesēm atbilst vienotas un cieši integrētas Savienības attīstība”. Daudz tiek runāts par ciešāku integrāciju, bet ko tas nozīmē? Kur mēs gribam vēl ciešāk integrēties? Jau šobrīd visas federālas valsts pazīmes ir Eiropas Savienības likumdošanai, tiek veidota vienota Savienības banku uzraudzības sistēma, pieņemts Fiskālās disciplīnas līgums un ieviests eirozonas valstu glābšanas mehānisms, līdzdalība, kurā ir obligāta visām eirozonas dalībvalstīm. No Eiropadomes priekšsēdētāja van Rompeja decembra sākumā publiskotā ziņojuma saprotams, ka ar 2014. gadu eirozonas dalībvalstīm būs vēl citi obligāti finansiāli saistoši pasākumi un mehānismi, kuros jāņem dalība visu piesauktās „padziļinātās integrācijas” vārdā. Bet vai Latvijas sabiedrība zina, kas šie ir par pasākumiem un mehānismiem un kā tie ietekmēs valsts ekonomiku, demogrāfisko stāvokli un finanšu sistēmu? Un runājot par dziļāku integrāciju - vai mēs vispār zinām, kāda pēc pāris gadiem būs Eiropas Savienība? Kā tā izskatīsies un vai Eiropā jau nebūs sākušies centrbēdzes procesi pēc 2017. gadā plānotā referenduma Lielbritānijā, vai kāda cita satricinājuma? Ņemot vērā arvien pieaugošo angļu skepticismu par lietu kārtību Briselē, šis jautājums ir ļoti aktuāls. Un vēl viens citāts no Ārlietu ministrijas ziņojuma: „Ja notiek virzība uz ciešāku integrāciju atsevišķu dalībvalstu starpā, tad Latvija vēlas būt ciešākas integrācijas valstu kodolā.” Par kādu kodolu tiek runāts? Vai kodols ir eirozonas valstis, kas šobrīd, gluži kā sakāpušas Agates Kristi „Austrumu ekspresī”, traucas pretim kaut kādam nesaprotamam federatīvam veidojumam? Vai Latvija grib būt kodolā kopā ar eiro valstīm Kipru un Grieķiju, valstīm, kuras ir teju bankrota priekšā? Vai varbūt tomēr kodolā kopā ar Dāniju un Zviedriju, valstīm, kuras nav pievienojušās eirozonai, bet kuru ekonomika ir stabila, budžets sabalansēts un ražošana attīstās? Neviens līdz šim nav definējis, kas tad ir tas mistiskais kodols, kurā mēs tik ļoti gribam integrēties, un pēc iespējas ciešāk. Mūsuprāt, vajadzētu sākt ar izpratni par mūsu mērķiem un potenciālo risku izvērtējumu, un pats galvenais izvērtēt, vai šī virzība atbilst mūsu valsts iedzīvotāju interesēm, un tikai pēc tam pieņemt deklaratīvus paziņojumus.

Un treškārt. Jau šobrīd par nodokļu maksātāju naudu valdība ir sākusi masīvu un histērisku reklāmas kampaņu ar mērķi mainīt sabiedrības skeptisko, pat noraidošo attieksmi par Latvijas pievienošanos eirozonai 2014. gada 1.janvārī. Neskatoties uz šo apdullinošo aģitāciju, Zaļo un zemnieku Savienība uzskata, ka pievienošanās eirozonai nākamgad ievērojami palēninās Latvijas ekonomisko attīstību un samazinās valsts konkurētspēju, cenas pieaugs. Tomēr vissvarīgāk ir tas, ko par eiro ieviešanu 2014. gadā domā Latvijas cilvēki. Pēc kompānijas „Latvijas fakti” pērnajā augustā veiktās aptaujas datiem eiro ieviešanu valstī no 2014. gadā atbalsta vien 13% valsts iedzīvotāju! Komentāri lieki. Bet kāds ir viedoklis par eiro ieviešanu tajās Eiropas Savienības valstīs, kuras tāpat kā Latvija nav eirozonā un kurās tāpat kā pie mums notiek diskusijas par šo jautājumu? Dāņu ekonomisti ir aprēķinājuši, ka Dānijas līdzdalība eirozonā tai izmaksātu vismaz 45 miljardus eiro, kuri būtu jāiegulda finanšu stabilitātes fondos un krīzes skarto valstu izdoto obligāciju iegādē. Viņuprāt, tā bija liela veiksme, ka 2000. gadā Dānijas tauta nobalsoja pret pāreju uz eiro. No ne-eirozonas valstīm nākošgad neviena, izņemot Latviju, neplāno iestāties eirozonas valstu klubā, klubā, kurā biedru naudas pieaug ar nesaprotamu ātrumu. Turpretim mūsu valdošā koalīcija spītīgi un paštaisni ir iestājusies „eiro par katru cenu” ieviešanas pozā. Zaļo un Zemnieku Savienība neatbalsta Latvijas pievienošanos eirozonai 2014. gada 1. janvārī un aicina valdību nedzīt vēl dziļāku ķīli starp varu un tautu, bet saskaņā ar Satversmes garu, ieklausīties tautas gribā un ļaut tai par šo jautājumu lemt referendumā.

Iveta Grigule, 11.Saeimas deputāte