20.03.2013

Dombrovskis nespēj atzīt, ka kļūdījies


Mūsu premjers pirms pāris dienām skaisti izrunājies ārvalstu medijiem un beidzot norādījis īsto vietu Nobela prēmijas laureātam, amerikāņu ekonomistam Polam Krugmenam, sakot, ka jau pasirmajam kungam „esot grūtības atzīt, ka viņš ir kļūdījies” apšaubot Latvijas pēdējo gadu sasniegumus kā veiksmes stāstu. Mani, atklāti sakot, cienījamā Nobela prēmijas laureāta ekonomikā izteikumi neietekmē nu nekādā veidā, domāju – arī absolūto Latvijas iedzīvotāju vairākumu ne. Nu, pieņemsim, viņš Dombrovska kungam par prieku atzīst, ka ir kļūdījies attiecībā uz Latviju. Un tad? Vai tāpēc valstī uzlabosies dzīves līmenis? Vai valdība uzsāks pensiju indeksēšanu? Vai bērniem brīvpusdienas vismaz sākumskolā piešķirs? Nē taču.

Mūs vairāk satrauc un vistiešākajā veidā ietekmē tieši Dombrovska kunga kļūdas! Un kāds gan paradokss un ironija – viņš tās nespēj pat atzīt, kur nu vēl labot. Minēšu tikai dažas, lai jau tā rūpju un raižu nomākto draudzīgo ministru kabineta vadītāju vēl vairāk nesarūgtinātu.

Pirmkārt, pavisam neseni notikumi - Latvijas interešu aizstāvēšana Eiropas Savienības budžeta sarunās. Premjers, kurš neizmantoja savas veto tiesības, atgriezies no Briseles nepakautrējās lepni paziņot, ka ir izdarījis visu, ko vien cilvēks var izdarīt, ka panāktais rezultāts ir maksimāli labākais. Dombrovska sasniegtais rezultāts Briselē nodrošina mūsu zemniekiem stabilu pēdējo vietu visā Savienībā tiešmaksājumu apjomā uz vienu hektāru. Bet te nez kāpēc iejaucas Eiropas Parlaments un premjera partijas biedrene Sandra Kalniete, pilnīgi „nevietā” pielemjot Baltijas zemniekiem vēl papildus 500 miljonus. Tad jau sanāk, ka premjers nebūt ne visu iespējamo izdarīja, ja jau pat Parlaments savā balsojumā pauda savu gribu palīdzēt apdalītajiem baltiešiem. Ko nu? Nu premjers atkal nelāgā situācijā nokļuvis, proti, viņam vēlreiz Eiropas Padomē būs jāimitē cīņas ainas, rakstura stingrība un apņēmība par saviem zemniekiem stāvēt līdz pēdējam. Vēlreiz būs jābrauc mājās, visticamāk, ar tukšām kabatām. Un savu nevarēšanu panākt rezultātu premjeram atzīt ir nu bezgala grūti.

Otrkārt, mēs visi redzam, kas šobrīd notiek eirozonā. Kipra ir slēgusi bankas, valsts atrodas bankrota priekšā, bet Eiropas Savienība apmaiņā pret palīdzību uzstāj, ka no visiem depozītiem ir jāietur līdz pat 10% no noguldītās summas. Vai kas tāds jau reiz nav pieredzēts Padomju Savienībā? Vai arī Latvijas iedzīvotājiem, 1940. gadā ienākot padomju karaspēkam, nebija sava manta un īpašumi „labprātīgi” jāatdod cēlajiem glābējiem? Bet mūsu valdības vadītājs, neskatoties ne uz ko, stūrē tik uz eirozonu. Viņš, kuru Latvijā netur nekas – ne paša veidots uzņēmums, ne iekopta lauku sēta, viņš - cilvēks, kurš nav dzinis dziļas saknes mūsu zemē, ved valsti tieši atvara mutulī.

Man tiešām vienalga, vai Krugmana kungs ko atzīst vai neatzīst attiecībā uz Latviju, tas mūs pat vismazākā mērā neskar, bet Dombrovska kunga darbi – tā jau ir cita lieta, tie atstāj ietekmi uz ikvienu no mums. Gan uz tiem trīssimti tūkstošiem, kuri bijuši spiesti no valsts emigrēt, gan uz tiem, kuri vēl cenšas izdzīvot tepat, Latvijā. Mums svarīgāk, lai premjers spētu atzīt savas kļūdas, mazāk domātu uz Briseli citugad, bet vairāk rūpētos par savu valsti.


Iveta Grigule, 11. Saeimas deputāte (ZZS)