AKTUALITĀTES

AKTUALITĀTES / MINISTRIJĀS


80199

Čakša: Mediķu protesti skaidri parāda, ka finansējuma deficīts nozarē nav ministrijas izdomāta problēma
Apskatīt komentārus (0)


07.08.2017


Divas vienlaicīgas protesta akcijas - Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības rīkotā brīdinājuma akcija un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) organizētais streiks - ļoti skaidri parāda, ka nozares finansējuma deficīts nav ministrijas vai vēl kāda indivīda izdomāta problēma, uzskata veselības ministre Anda Čakša. Intervijā aģentūrai LETA viņa klāsta, ka šīs protesta akcijas ir sekas ilgstošam finanšu deficītam, kas nozarē bijis un joprojām turpinās, turklāt akcijas parāda, cik liels ir cilvēku trūkums nozarē un cik izbadināti ir tajā strādājošie. "Par finansējuma deficītu Latvijas veselības aprūpē esam ļoti daudz runājuši, salīdzinājuši to ar citu Eiropas un pasaules valstu situāciju, un, manuprāt, to darot, neapmierinātības sajūtu esam vēl pastiprinājuši," domā ministre.

Patlaban sabiedrībā visplašāk apspriests ir ģimenes ārstu streiks. Vai tam, jūsuprāt, bija jānotiek, lai iekustinātu procesus nozarē?

Ja streiks būtu noticis pagājušā gada oktobrī vai novembrī, es noteikti varētu piekrist, ka tas būtu palīdzējis iekustināt procesus. Bet tagad protesta akcijas notiek laikā, kad sunim vairs palikusi tikai aste - esam izskatījuši konceptuālo ziņojumu par veselības aprūpes sistēmas reformu, tāpat Saeima galīgajā lasījumā pieņēmusi nodokļu reformas likumus. Patlaban vismaz ģimenes ārstu protesta kontekstā vairāk jādomā par saturu un rezultātiem, ko vēlamies sagaidīt no veselības aprūpes sistēmas. Veselības aprūpe patiesībā jau nav stāsts tikai par ārstiem, tas ir stāsts par katru no mums, kas dzīvo Latvijā un ir šī pakalpojuma saņēmēji. Mēs skaidri zinām, ka veselības aprūpei jāsniedz noteikts rezultāts, kam dažādās Latvijas vietās jābūt salīdzinoši vienādam.

Liekas, ka ģimenes ārsti un Veselības ministrija (VM) runā divās dažādās valodās. Kāpēc?

Domāju, ka tā nav. Varbūt VM un LĢĀA runā dažādās valodās, bet ministrija un ģimenes ārsti, manuprāt, lielā mērā runā vienu un to pašu. Patlaban lasu grāmatu, kurā teikts, ka pārmaiņu vadība savā būtībā ir bīstama tieši pārmaiņu vadītājam. Pārmaiņas cilvēkus izsit no komforta zonas, liek paskatīties uz vērtībām no cita skatupunkta, kā arī mainīt kaut ko ikdienas ritmā. Man ļoti precīzi teica profesore Dace Gardovska: "Nu, iedomājieties, viņam ir sajūta, ka jūs viņa vienīgo govi gribat iedzīt kolhozā!" Bet tas nav mans mērķis. Protams, ka, ja ārsta praksē viss ir kārtībā un pēkšņi kāds no viņa sāk prasīt citu rezultātu, sākotnēji sajūta varētu būt diezgan nepatīkama. Es to ļoti labi apzinos, tāpēc mēģinu izskaidrot, ka sasniedzamais rezultāts pacientam, iespējams, atšķiras no tā, kā uz to raugāmies mēs, ārsti. Šī iemesla dēļ jāatrod kopsaucējs - lai pacienti ir apmierināti, rādītāji uzlabojas un arī ārsti var justies komfortabli savos darba apstākļos. Manuprāt, daudzām idejām, kas atspoguļotas veselības aprūpes sistēmas reformas ziņojumā, tostarp "ideālajām" praksēm, ģimenes ārsti piekrīt. Piemēram, 1500 pacienti vienai praksei, ko atbalsta arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija, ir apmērs, pie kura ārsts pacientam var veltīt kvalitatīvu laiku, turklāt saglabājas arī mediķa kvalifikācija, strādājot ar pacientiem. Šai iecerei ģimenes ārsti piekrīt, taču vēl nepieciešamas sarunas, lai pakāpeniski tiktu pāri smagajai sajūtai, ka kaut kas tiks zaudēts. Mūsu mērķis nav kaut ko atņemt, gluži otrādi - pāriet citā kvalitātē.

LĢĀA vairākas reizes paudusi, ka ģimenes ārsti jūtas tā, it kā dažādos veidos tiktu ierobežotas viņu tiesības streikot. Vai tiesa, ka cenšaties panākt, ka ārsti pārtrauc streiku?

Šis ir sarežģīts jautājums, turklāt te arī vienlaikus ir lielākā pretruna. Ģimenes ārsti sevi redz kā autonomus privātprakses uzturētājus, tomēr streika gadījumā mūs [VM] uzrunā kā darba devējus. Turklāt ģimenes ārstiem kā privātuzņēmējiem, kas sniedz valsts pakalpojumu, ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), tāpēc kur paliek šīs līguma attiecības? Šajā jautājumā ir daudz juridisku nianšu, jo no vienas puses ārsti grib būt darba ņēmēji, bet no otras puses - lai viņus neaiztiek. Tāpat no vienas puses ārsti vēlas, lai streika laikā viņiem maksātu, bet no otras puses streiks paredz to, ka tā laikā netiek veikta samaksa. Mēs nevēlamies ierobežot ģimenes ārstu iespēju paust savu pārliecību vai nostāju, bet mums jāturas pie likuma. Varbūt mums visiem ir pārāk maza pieredze ar streikiem, jo šāda forma Latvijā nav tik populāra, vienlaikus nedomāju, ka mums šo izteikšanās formu vajadzētu attīstīt. VM līdz pat šai dienai nezina, kuri ārsti piedalījās streikā un kuri nepiedalījās. Pārmetums, ka ministrija šantažē vai kaut kādā veidā ierobežo ģimenes ārstus, nav pamatots, jo, balstoties uz streika likumu, skaidri jābūt iezīmētiem cilvēkiem, kas nestrādā. Mūsu uzdevums ir nodrošināt pieejamību, attiecīgi pretī liekot kādu citu pakalpojumu. VM svarīgi saprast, vai streika laikā tiksim galā, un tad arī Valsts darba inspekcija (VDI) var sekot līdzi, lai nekas nenotiek. Bet arī VDI mums sniegusi skaidru atbildi, ka neredz streikā saturu, lai vispār varētu iejaukties. Saistībā ar streiku ir ļoti daudz nianšu, taču ministrija noteikti nemēģina ģimenes ārstus ierobežot, mums vienkārši ir jāievēro legālais rāmis.

Patlaban valdībā apstiprināts konceptuālais ziņojums par veselības aprūpes sistēmas reformu. Vai ticat, ka izdosies īstenot visu plānā iecerēto?

Plāna īstenošana lielā mērā ir saistīta ar finansējuma apjomu, un plānā esam ielikuši optimālo naudas daudzumu, kas būtu nepieciešams, lai piecu un septiņu gadu periodā piepildītu visu reformu plānā ierakstīto. Es noteikti ticu tam, ka mēs mainīsim gan slimnīcu kartējumu, gan, ļoti strādājot pie kvalitātes kritērijiem, varēsim nodrošināt, ka pacienti saņem labāko iespējamo ārstēšanu katrā vietā. Tas, kas mani uztrauc, ir atalgojuma pieauguma straujums, jo šodienas situācijā ļoti ambiciozi esam uzlikuši, ka solis uz nākamo gadu ir vidēji pie 40%, tomēr jāatceras, ka tas ir tarifā, un lielā mērā šis pieaugums vēl neatrisina veselības sistēmas atalgojuma problēmu. Tas tikai aizsāk šo risinājumu, kas nozīmē, ka ar viena gada pieaugumu nepietiek, tam jābūt secīgi trīs, četrus gadus, lai sistēma atkoptos. Tieši par šo atalgojuma pieauguma pēctecību man ir lielākās bažas. Vēlos, lai pieaugums mediķu algām nebūtu tikai iesākums, bet tam būtu nopietna pēctecība un šis finansējums turpinātu pieaugt.

Kā norit darbs ap slimnīcu kartējumu?

Man tiešām patīk, kā strādājam darba grupās, jo cilvēki ir spiesti domāt par kopīgo pacientu teritoriju, kas, manuprāt, izdodas diezgan labi. Protams, ir vietas, kur labāk un kur ne tik labi, bet man jāpiekrīt Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) teiktajam - kurš gan varēja iedomāties, ka Valmiera ar Cēsīm draudzēsies? Abas pilsētas tiešām atradušas ļoti labu kopsaucēju. Darbs ar pašvaldībām, kur pārrunājam slimnīcu sadarbības teritorijas, ir labs vingrinājums. Latvijā bija vairāk nekā 170 slimnīcas, patlaban ir 42, bet tagad vēlamies izveidot astoņas sadarbības teritorijas, kas ir būtisks solis. Veidojot sadarbības teritorijas, jākoncentrē augstas intensitātes pakalpojumi un vienlaikus jānodrošina, ka hroniskie pacienti netiek vesti pārāk tālu no mājām. Tas nozīmē, ka teritorijā jāiezīmē augstas intensitātes centri, reģionālās slimnīcas, kā arī hronisko pacientu atbalsta punkti.

Vai uzskatāt, ka veselības aprūpes sistēmas reformas plānā vēl kas būtu jāpilnveido?

Patlaban valdībā apstiprinātais dokuments ir konceptuāls plāns, kurā skaidri iezīmēti reformas virzieni. Katru no virzieniem, protams, iespējams izstrādāt arvien dziļāk un detalizētāk. Ja mēs runājam par ģimenes ārstu vai primārās aprūpes attīstību nākotnē, tad arī tur noteikti iespējama daudz smalkāka detalizācijas pakāpe, tādēļ reformas plānā ietvertais ir kopējais redzējums, un pie detaļām līdz 1.septembrim strādāsim darba grupā. Otra sadaļa, kurā gan mums iet grūtāk, ir attiecībā uz pašvaldību lomas definēšanu vai precizēšanu, kas saistīta gan ar finanšu atbildībām, gan to, lai pakalpojums nekļūtu fragmentētāks. No vienas puses ir tā, ka pašvaldība ir tuvu savam iedzīvotājam un redz, ko viņam lokāli vajag vairāk, ja tas nav augsta līmeņa pakalpojums, no otras puses - nedrīkst būt tā, ka nav balansa ar slimnīcām, jo tad sāk mainīties proporcija. No šī aspekta mums jāatrod precīzais sadarbības punkts, kur pašvaldība var ietekmēt lokāli, bet arī no valsts puses pakalpojums tiek centralizēti pārskatīts. Esam vienojušies, ka detalizācija varētu būt skaidra līdz nākamā gada martam, jo pagaidām vairākos raundos neesam tikuši pie laba rezultāta.

Ņemot vērā, ka pašvaldību pakalpojumi nereti tiek vērtēti diezgan zemu, kā plānojat garantēt, lai šis pakalpojums tiek nodrošināts visur vienādi?

Šeit būtiski saprast, kāds būs atbalsts no pašvaldību puses. Runājot par primāro aprūpi, pašvaldības varētu sniegt palīdzību prakšu atvēršanā, piemēram, nodrošināt, lai īres maksa prakšu vietām nav pārāk augsta un ārstam nerada lielas izmaksas. Varbūt reģionos īres maksas problēma ir mazāka, taču lielajās pilsētās, tostarp Rīgā, nereti var dzirdēt, ka ģimenes ārstiem ir grūti nodrošināt prakses vietu, jo īres maksa ir ļoti augsta. Tāpat būtiski izvērtēt, kas notiek ar pakalpojumiem, kas ir pa vidu starp veselību, sociālo darbu un labklājību. Parasti šādus pakalpojumus jāsniedz cilvēkiem pēc slimnīcas, jo pacients īsti viens pats mājās palikt nevar, bet arī slimnīcā viņam nav jābūt. Svarīgi saprast, kas tas ir par pakalpojuma veidu, cik tas maksātu, kur tas varētu atrasties un kas to piedāvā. Šis jautājums ir būtisks, lai cilvēki, kas atrodas pa vidu pakalpojumu jomām, "neiekrīt caurumos", kur neviens par viņiem nerūpējas. Piemērs varētu būt insulta pacients, kurš ir izārstēts, bet saskaras ar kustību traucējumiem vai pat ir uz gultas. Kurš tālāk pārņem rūpes par šādu pacientu? Precizējot pašvaldību funkcijas, svarīgi būtu saprast, kur loma dalās un kur tā ir vairāk pašvaldības pārziņā. Bet šīs funkcijas vēl ir minējuma formā, jo līdz jautājuma atrisinājumam neesam tikuši, turklāt katra jauna funkcija prasa līdzfinansējumu, un šī iemesla dēļ patlaban daži no pakalpojumiem vienkārši neeksistē.

Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības prezidents Aivars Vētra vairākkārt kritizējis to, ka veselības aprūpes sistēmas reformā nav iekļauta rehabilitācija. Kāpēc tā?

Es nevaru teikt, ka rehabilitācija nav iekļauta, tā nav īpaši izcelta. Piemēram, runājot par insulta pacientiem, ir skaidrs, ka viņam pavisam ātri būs nepieciešami rehabilitācijas pakalpojumi. Bet kas ar pacientu notiek, kad viņš tiek izrakstīts? Viņš tālāk dodas uz ļoti specifisku rehabilitācijas iestādi vai saņem rehabilitācijas pakalpojumu slimnīcā. Tāpat būtiska ir akūtā rehabilitācija, jo skaidrs, ka pēc akūtām operācijām cilvēks, iespējams, pat nākamajā dienā sāk rehabilitāciju. Šo iemeslu dēļ es nevēlos nodalīt rehabilitāciju atsevišķi, un tāpēc, jā, rehabilitācija reformas plānā nav izcelta no konteksta.

Reformas realizēšanā paredzēts palielināt arī mediķu algas, bet vai tas nozīmēs arī viņu darba kvalitātes uzlabošanu?

Runājot par ģimenes ārstiem, protams, piešķirot papildu finansējumu, vēlamies mainīt arī sasniedzamos darba rezultātus un darba formātu. Savukārt stacionāru ziņā uzstādījums par sasniedzamajiem rezultātiem ir pašai ārstniecības iestādei, kuras vadība tiem seko līdzi. Arī ģimenes ārstu prakses, kurās ir ārsts un viņa palīgs, ir tādas pašas ārstniecības iestādes kā slimnīcas. Reizēm no ģimenes ārstiem izskan, ka viņiem ir kvalitātes kritēriji, bet citiem nozarē nav. Tā gan nav taisnība, jo šādi kritēriji ir arī slimnīcām, kas tieši tāpat atskaitās par sasniegtajiem rādītājiem. Vienlaikus tagad pieaug salīdzinošie rādītāji, kurus vērtē līdzvērtīgas slimnīcas. Un, protams, pēc šo rādītāju salīdzināšanas finansējums nonāk slimnīcā, un tā var labāk vai sliktāk atalgot savus ārstus vai māsas.

Vai reformas izstrādes laikā jums nav bažu par politisko atbalstu, proti, ka galu galā reforma varētu negūt atbalstu no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) puses?

Patlaban no ZZS puses izjūtu pilnu atbalstu, jo par reformu plānu esam daudz runājuši. Plāns izskatīšanai tika iesniegts jau aprīlī, un patlaban esam vairākas detaļas precīzāk nosaukuši. Domāju, ka reformai ir politisks atbalsts, jo tajā ir skaidrs redzējums, ka veselības aprūpes nozarei nepieciešams finansējums un iekšējas pārmaiņas. Reformā tiek runāts par sistēmas iekšēju efektivizāciju, precīzu naudas izlietojumu un caurspīdīguma atainošanu, līdz ar to neredzu šķēršļus reformas atbalstam.

Ārsti regulāri saka, ka neuzticas valdībai un politiķiem, jo saņēmuši daudz solījumu, kas nav izpildīti. Vai domājat, ka, īstenojot reformu, tostarp palielinot mediķu atalgojumu, izdosies šo uzticību atgūt?

Uzticību krāj gadiem, bet grauj ļoti ātri. Veselības aprūpē tiešām bijis daudz plānu, kuros parādījušies dažādi skaitļi, un neviens no tiem tā īsti nav piepildījies, kas, protams, arī ir novedis līdz streikam un sajūtai, ka valdībai līdz galam nevar uzticēties. Varbūt tieši šī iemesla dēļ protesta akcijas sākušās tagad, kad vairs palicis tikai solis līdz galējam lēmumam. Mediķiem ir sajūta, ka solītais atkal ir tikai vārdi bez reāliem darbiem. Domāju, ka šis mūsu pirmais solis vismaz sāk radīt sajūtu, ka politiķiem var noticēt. Tomēr katrs nākamais gads krāj uzticēšanos, tas ir kā jebkurās attiecībās. Domāju, ka ar vienu gājienu sistēma pēkšņi "nenokritīs sajūsmā", jo viens solis neizārstē visu sistēmu uzreiz.

Liela problēma Latvijas veselības aprūpē ir medmāsu trūkums. Ņemot vērā, ka medmāsām ir salīdzinoši mazākais atalgojuma pieaugums, vai nav bažu, ka šī problēma netiks atrisināta?

Medmāsām nav mazākais pieaugums, jo palielinājums tiek proporcionāli likts iekšā gan ārstu, gan māsu atalgojumā. Nākamgad māsu atalgojumu plānots palielināt par 37%, kas ir būtiska atšķirība. Patlaban 24 stundu darba dēļ medmāsas pametušas slimnīcas un devušās uz ambulatoro sektoru, un tieši šī iemesla dēļ atalgojums viņām bijis atšķirīgs. Patlaban galvenais akcents tiek likts uz to, lai nodrošinātu neatliekamo palīdzību, līdz ar to nakts darbs tiek apmaksāts tā, kā tam vajadzētu būt apmaksātam. Māsas ļoti skaidri pateikušas, ka algas ir mazas, tāpēc viņas vienkārši vairs neizvēlas strādāt savā profesijā. Patlaban trūkst vairāk nekā 1000 māsu, turklāt, lai sertificētās māsas atgrieztos darbā, bet jaunās ietu mācīties, atjaunošanās periods ir vismaz divi gadi. Šīs problēmas risināšanā būtisks ir ne tikai pirmais solis, bet arī nākamie. Arī māsu situācija katrā ārstniecības iestādē ir citāda. Piemēram, reģionālajās slimnīcās ar māsām nav tik grūti kā Rīgā, jo galvaspilsētā dzīve ir dārgāka.

Kā vēl VM ir iecerējusi risināt māsu trūkumu?

Patlaban mums ir tā sauktā "atgriešanas programma", turklāt Eiropas struktūrfondos paredzēti pārcelšanās pabalsti, kuri gan vairāk paredzēti reģionu atbalstam. VM ar māsām runā par dažādiem resertifikācijas aspektiem. Tas gan nav ietverts reformu plānā, bet pēc būtības tiek runāts atvieglotu par atgriešanos profesijā. Tāpat, manuprāt, būtiski ir celt profesijas prestižu, proti, parādīt, ka māsa ir profesija, kurā vērts strādāt, kurā cilvēku novērtē, ka šī profesija nenozīmē tikai skraidīšanu ar šprici rokās, ka māsas profesija patlaban ir darbs ar jaunajām tehnoloģijām, un ka, lai strādātu par māsu, jābūt ļoti "advancētam". Māsu darbs ir ļoti grūts, tāpēc jāliek akcents uz šīs profesijas vērtību.

Vai VM izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Māsu asociāciju, tostarp reformas tapšanas gaitā?

Man ar māsām jau no iepriekšējā darba ir ļoti cieša sadarbība. Ja lielajās ārstniecības iestādēs uz kādu mirkli var iztikt bez ārsta, tad bez māsas nekādi, un tieši tāpēc māsu nosegums ir ļoti, ļoti svarīgs. Patlaban operācijas visbiežāk nenotiek māsu un viņu palīgu trūkuma dēļ. Šajā jautājumā VM ir skaidrs redzējums, kā jāsadalās aprūpes līmeņiem, un cik māsām jābūt uz konkrētu skaitu gultu. Tieši Māsu asociācija ļoti aktīvi piedalās plānošanā un strādā, lai maksimāli efektīvi izmantotu esošos resursus, kā arī saprastu, kā piesaistīt klāt jaunus. Viena no lietām, ar kurām aizraujos, ir procesu efektivizācija, un māsām ir dabiskā spēja saprast, kā procesu pēc iespējas efektivizēt un uzlabot, jo bieži nenāksies redzēt, ka māsa piecas reizes skraida turpu šurpu, viņa jau būs visu saplānojusi, lai pēc iespējas mazāk patērētu resursus.

Saistībā ar veselības aprūpes finansēšanu lielas cerības tiek liktas uz patlaban topošo likumu. Kāds ir ministrijas skatījums?

Likuma darba grupā visvairāk diskutētie jautājumi ir par cilvēka iekļūšanu sistēmā un par to, vai pilnā veselības aprūpes groza saņemšanai tiks noteikts kāds slieksnis, vai arī maksātāji vienkārši tiks nodalīti no nemaksātājiem. Patlaban VM atbalsta maksātāju nošķiršanu no nemaksātājiem, jo sliekšņa noteikšanai varētu būt nepieciešams liels administratīvais resurss. Savukārt otrs jautājums, par ko tiek daudz diskutēts, ir, kā nodokļu nemaksātājs var pieteikties sistēmai. Arī šim jautājumam ir vairākas versijas, tostarp noteikta apmēra valsts nodeva. Šeit atkal jāsaprot, kā nodevas administrēt, un cik tās būs lielas. Āķīgais jautājums ir, kā piedalīšanos sistēmā no vienas puses padarīt pievilcīgu, bet no otras puses - maksājumu nenoteikt pārāk mazu, lai tie, kas maksā pilnu nodokļu paketi, nejustos aizvainoti par to, kāpēc sistēmā var iestāties arī ar tik mazu maksu. Tāpat diskusijai atvērts ir jautājums par atvieglotajām sabiedrības grupām, kas saņems veselības aprūpes pilno grozu. Vienlaikus likuma ietvaros tiek runāts par finanšu pārvaldību, kas varētu izpausties, kā NVD metamorfozes fonds, kuram ir ne tikai viens iestādes vadītājs, bet arī jaukta padome, kuras sastāvā ir gan darba ņēmēji, gan devēji, lai šī finansējuma un jaunā pakalpojuma attīstība nebūtu tikai viena cilvēka rokās. Mūsu mērķis ir sasniegt caurskatāmāku un loģiskāku sistēmas pārvaldību, līdz ar to nodefinēt fonda jeb patlaban esošā dienesta funkcijas, atbildības, kā arī to, vai uzkrātā nauda nākotnē veidos uzkrājumu, par kuru, protams, patlaban ar tik lielu deficītu vēl nevar runāt. Varbūt ar laiku varētu veidoties rezerves fonds, kas līdzīgi kā Igaunijā un citās valstīs tiktu izmantots kādā krīzes brīdī, lai nenotiek pārāk straujas deviācijas nozares finansējumā. Šie ir galvenie jautājumi, kas jāatrisina, jo mums ļoti straujiem soļiem jāvirzās un priekšu. Ceru, ka tuvākajā laikā par vairākiem jautājumiem varēsim runāt precīzāk.

Dažādas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija "Sustento", norādījušas, ka dalīšana grozos varētu radīt nevienlīdzīgu situāciju iedzīvotāju vidū. Ko jūs par to domājat?

Es pati ļoti pārstāvu vienota groza principu jeb "universālo veselības apdrošināšanu", par ko pastāv arī Pasaules Veselības organizācija (PVO), bet, diskutējot gan ar darba devēju organizācijām, gan ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un uzņēmēju organizācijām, kā arī redzot ārkārtīgi lielo ēnu ekonomikas daļu, ir ļoti grūti iestāties pret patlaban piedāvāto variantu. Latvijā liela daļa cilvēku ir gatavi saņemt valsts pakalpojumu, bet nav gatavi piedalīties nodokļu maksāšanā. Domāju, ka, ja Latvijā nodokļu maksātāju un nemaksātāju proporcija būtu citāda, es tiešām līdz galam cīnītos par vienu grozu, bet tik izteiktas disproporcijas gadījumā veselības aprūpes dalīšana divos grozos varētu būt motivējošs faktors, proti, iemesls, lai maksātu nodokļus. Jautājums, kā domāšanu pavērst citā virzienā, ir ļoti grūts, tāpēc jārēķinās, ka arī veselības aprūpe viena gada laikā nevarēs izdarīt ļoti strauju lēcienu. Ilgtermiņā es ticu, ka mēs atgriezīsimies pie viena groza, bet vienmēr jāvērtē esošā situācija - 300 000 nodokļu nemaksātāju.

Būtībā divi zaķi ar vienu šāvienu, proti, finansējums veselības aprūpei un cīņa ar nodokļu nemaksātājiem.

Jā, bet es gan vairāk, protams, domāju par veselības sadaļu, un, ieviešot jauno sistēmu, pastāv vairāki riski - var pieaugt neatliekamās palīdzības izmaksas vai tikt ielaistas pacientu problēmas. Tomēr, lai samazinātu riskus, pamata grozā tiek atstāta primārā veselības aprūpe, kas lielā mērā nodrošina profilaksi un hronisko pacientu aprūpi. Turklāt arī šī iemesla dēļ patlaban tik liels akcents tiek likts uz primārās veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanu.

Vairākkārtīgi esat teikusi, ka līdz šim savu ministres amatā paveikto vērtējat labi. Vai varat nosaukt ko konkrētāku, proti, ko uzskatāt par savām ministres karjeras virsotnēm?

Es teiktu, ka pirmais sasniegums ir acu atvēršana jeb lietu nosaukšana īstajos vārdos, proti, ka Latvijā netiek nodrošināts pilns pakalpojums, pietrūkst naudas un nav cilvēku, turklāt esmu arī definējusi, cik tieši finansējuma un cilvēku pietrūkst un kas ir jāmaina. Manuprāt, tam tika izmantots ļoti daudz laika, tomēr, skatoties uz ārstu protestiem, ar prieku redzu, ka manis teiktas ir sadzirdēts un mēs vienoti strādājam sistēmas sakārtošanai. Otrs, manuprāt, būtisks sasniegums ir pievēršanās skaidrām prioritātēm. Piemēram, onkoloģijā tika ieviests "zaļais koridors", kas ir "aizgājis" un onkoloģiskos slimniekus patlaban atklājam agrīnāk. Jāatzīst, ka gribētos vēl agrāk, bet, protams, katrā aspektā var kaut ko vēl uzlabot. Tāpat Latvijā bija dramatiski mātes un bērna mirstības rādītāji, bet, strādājot pie dzemdību nodaļu audita un kvalitātes kritērijiem, tie ir uzlabojušies. Patlaban notiek arī darbs pie insulta vienībām, kur mēs latiņu ceļam arvien augstāk un ar sapratni. Esmu gandarīta, ka man vairs nav jāmēģina pierādīt, ka mums vajag uzlabot kvalitāti. Mainot šo noteikumu par kvalitātes prasībām, arī kapitālsabiedrību atskaitēs redzams, ka tās sāk vairāk domāt par pacientu, kas man ir ļoti svarīgi. Vēl viens sasniegums, kas varbūt izskanējis mazāk, ir pacientu drošība, kas arī ir kvalitātes sastāvdaļa. Patlaban slimnīcas iekšēji domā arī par pacientu drošības sistēmām - pacientu identifikāciju, informēšanu un citām no pacientu drošības viedokļa nozīmīgām sastāvdaļām. Un, protams, mans lielais darbs, kuram, domāju, neviens neticēja, ir e-veselības sistēma. Ieņemot ministres amatu, sapratu, ka mans lielākais izaicinājums ir šo sistēmu iedzīvināt, un no pagājušā gada e-veselība pēc būtības ir pārradīta iekšēji, lai tā varētu sākt funkcionēt. Tagad aptiekas ir pieslēgušās, recepšu skaits ar katru dienu ļoti strauji aug, pat ģimenes ārstu pieslēgumu skaits ir pieaudzis līdz 30%. Sasniegtais liecina, ka sistēma iedzīvosies, un tas mani ļoti priecē. E-veselība ir mans lielais panākums, jo esmu pati sēdējusi sapulcēs un dzinusi procesus uz priekšu.

Bet joprojām tikai 30% ģimenes ārstu noslēguši līgumus par e-veselības lietošanu. Kur īsti slēpjas problēma?

Manuprāt, vispirms tas varētu būt saistīts ar to, ka sistēma nozīmē pārmaiņas. Arī ģimenes ārsti ir ar dažādām datora lietošanas prasmēm, un šī iemesla dēļ patlaban esam gatavi dot atkāpi līdz 1.janvārim, lai ārsti var vēl mācīties un trenēties. Vienlaikus arī šis datora prasmju faktors līdz galam nav arguments, jo, piemēram, bibliotekāru projektā bija daudz cienījama vecuma darbinieku, taču viņi iemācījās un strādā ar sistēmām. Vēl viens iemesls, par kuru gan īsti negribētu tā domāt, ir caurspīdīguma elements, kas, iespējams, rada sajūtu, ka kaut kas būs redzams vairāk, nekā nepieciešams. Patiesībā līdz galam pat īsti nevaru atbildēt, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc līgumu par e-veselības lietošanu parakstīšana ar ģimenes ārstiem ir tik kūtra. Minēts tiek ļoti daudz kas, bet, kad tiek meklēts, kur īsti ir tā sāls, tad šie iemesli izšķīst. Domāju, ka problēma vairāk ir šis pārejas periods, un visiem jāpierod pie sistēmas.

Tātad, jūsuprāt, iedzīvotājiem nav pamata satraukumam, un viņu dati e-veselībā ir drošībā?

Datu valsts inspekcija ir apstiprinājusi, ka dati e-veselībā ir droši. Par to nav nekādu bažu. Vienīgais, ko VM vēl vēlas, ir noteikt, lai ir datu daļa, kuru pacients var neļaut apskatīt. Patlaban iespējams redzēt visu vai neko. Skaidrs, ka auditācijas pieraksti ir ļoti precīzi, jo, ieejot savā kartītē, var skaidri redzēt, kurš ir skatījies datus. Šī iemesla dēļ nav iemesla satraukties, ka kaut kas notiek bez iedzīvotāja ziņas. Pacients var redzēt, kurš un kādus viņa datus skatās, un nepieciešamības gadījumā iesniegt sūdzību. Par šāda veida pārkāpumiem ir paredzēti diezgan bargi sodi. E-veselībai kā jebkurai citai sistēmai, tostarp banku, ir jāiziet noteiktas datu auditācijas un pārbaudes, un neviens neļautu lietot sistēmu, kas nav droša. Vienlaikus jāuzsver, ka mums bija arī PVO audits, kurā vismazāk tika jautāts tieši par drošību.

Par ko PVO aizrādīja?

Organizācija mums norādīja, ka vēl aktīvāk jākomunicē ar mērķa grupām - ārstniecības pusi, aptiekām un arī ar integrācijas uzņēmumiem. Patlaban pārmetums VM ir tāds, ka mēs nenodrošinām integrācijas. Šī iemesla dēļ kapitācijas naudā ļoti skaidri ielikām papildu finansējumu. Tāpat esam aktīvi iesaistījušies e-veselības integrētāju pārbaudēs, proti, vai visi integrētāji ir sagatavojuši nepieciešamo un ārsts var pieslēgties sistēmai. Strādājam ar visām grupām, tostarp arī iedzīvotājiem cenšamies parādīt ieguvumus.

Un kādi ir galvenie ieguvumi?

Vispirms ir jāatceras, ka ir 21.gadsimts. Pirmo reizi ar e-veselību saskāros pirms pieciem gadiem, kad bijām šīs sistēmas konferencē. It kā esam atnākuši runāt par e-veselību, un kaut arī visiem ir viedtālruņi un citas ierīces, lielajā zālē sēdēja cilvēki ar blociņiem un pildspalvām rokās. Manuprāt, e-veselība ir kā šis blociņš un pildspalva. Slimnīcām ir daudz dažādu žurnālu, kladīšu un citu pierakstu vietu, tāpēc ar e-veselību tiek pateikts, ka šie papīri vairs nebūs nepieciešami. Atceros no Bērnu slimnīcas laikiem, tas ir kā izņemt vēl vienu svētu rituālu. No vienas puses visi sūdzas, ka daudz dažādās vietās viss kaut kas jāieraksta, bet no otras puses - kā nebūs blociņš? Tāpēc, runājot par ieguvumiem, pirmkārt, e-veselības sistēma ir svarīga no ērtības viedokļa, jo nebūs vairs jāpieraksta vairākās vietās. Turklāt pacientam, ejot pie ārsta, vairs katru reizi nebūs jāstāsta par savu vēsturi, e-veselībā būs pieejami dati par dzimšanu, alerģijām un citiem pamatdatiem. Turklāt, lai arī kas ar cilvēku notiktu, šie dati būs pieejami. Otrkārt, būtiska e-veselības sadaļa ir e-receptes, kas nozīmēs, ka pacientiem nebūs jāgaida rindā pie ģimenes ārsta tikai tāpēc, lai saņemtu medikamentus, jo tie mediķim ir jāizraksta. Treškārt, sistēma nodrošina caurskatāmību, proti, visi dati, tostarp darba nespējas lapas, e-receptes, nosūtījumi, dati no slimnīcām un ātrās palīdzības izsaukumiem "sabirst" iekšā pacienta kartiņā un NVD uzskaites sistēmā. Protams, ka patlaban VM uzdevums ir panākt, ka ārstam lielākā daļa dienas nav jāpavada pie datora, bet ar pacientu, tāpēc sistēmai jābūt maksimāli ērtai un lietojamai. Es piekrītu, ka sistēmā vēl šis tas jāuzlabo, lai tā būtu pēc iespējas ātrāka, tomēr tas vienmēr nav tikai tehnoloģiskas dabas jautājums, te runa ir arī par prasmēm.

Bet vai iedzīvotāji lieto e-veselību?

Iedzīvotāji e-veselību lieto ļoti aktīvi. Patlaban, izmantojot e-veselības sistēmu, var pietiekties Eiropas veselības apdrošināšanas kartei, un šī iespēja tiek izmantota ļoti aktīvi. Tāpat iedzīvotāji izmanto iespēju caur e-veselību izvēlēties ģimenes ārstu, protams, ja ārsts ir pieslēdzies sistēmai. Reizēm redzam, ka pacienti jau izmanto sistēmu, bet ģimenes ārsts neatbild. Manuprāt, viens no dzinuļiem ģimenes ārstiem pievienoties sistēmai būs pieprasījums, proti, iedzīvotāji sāks lūgt, lai viņu dati būtu pieejami e-veselībā un lai viņš var sākt izmantot šo pakalpojumu.

Vai jums ir politiskas ambīcijas palikt veselības ministra amatā arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām?

Jāatzīst, ka to es vēl līdz galam neesmu izsvērusi, jo dienas kārtībā ir tik sarežģīta. Tomēr skaidrs, ka par šo jautājumu tuvākajā laikā būs jādomā.




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Republikas laukums 2, Rīga, LV-1010, Latvija

Logo +371 6708 72237,
Logo +371 6708 7274,
Logo info@zzs.lv